Amatā stājas jaunais NATO ģenerālsekretārs

Aprīlī izraugoties viņu par nākamo ģenerālsekretāru, pirmoreiz militārā alianse savam augstākajam amatam pieaicināja pie varas esošu valdības vadītāju, kas liecina, ka šis amats kļūst ievērojami politizētāks.

"Vispirms es esmu politiskais vadītājs. Tāds es biju premjerministra amatā, un tāds es būšu arī kā ģenerālsekretārs. Šī iemesla dēļ es tiku izraudzīts," Dānijas mēneša izdevumam "Berlingske Nyhedsmagasin" jūnija beigās atzina pats Rasmusens.

"Kolēģi man teica, ka viņi vēlas NATO ar augstāku politisko profilu un lai to vadītu politiķis," viņš teica žurnālam, piebilstot, ka vēlas radīt tādu alianses "redzējumu", kas tai palīdzētu sasniegt virkni skaidru mērķu.

Novērotāji saka, ka Rasmusenam patīk nospraust ļoti skaidru darba kārtību un viņš to īsteno līdz pēdējam punktam.

"Tajā būs lielākas manevrēšanas iespējas nekā vairākumam manu priekšteču," viņš teica, minot jauno brīvību kā iemeslu, kāpēc viņš piekritis ieņemt šo amatu.

Bijušais Dānijas premjerministrs vēlas modernizēt organizāciju un padarīt to "efektīvāku", un saka, ka labāka civilo un militāro operāciju koordinācija ir viens no viņa "galvenajiem mērķiem".

Rasmusens norāda uz Afganistānu kā piemēru, kurā militārā varenība "nav vienīgais veids, kā panākt mieru".

"Mums tas jāapvieno ar atjaunošanas darbiem, meklējot alternatīvas opija audzēšanai un palīdzot veidot stabilas demokrātiskās institūcijas," viņš teica.

Rasmusens pārņem alianses vadības grožus no Nīderlandes pārstāvja Jāpa de Hopa Shēfera izšķirošā laikā: pēc vairāku karavīru bojāejas jūlijā daudzas NATO dalībvalstis tagad uzdod jautājumu, kāpēc tās iesaistījušās Afganistānā, kur risinās alianses plašākā individuālā operācija.

Vācija, Lielbritānija un Francija viņu atbalsta ar entuziasmu, bet Vācijas kanclere Angela Merkele viņu raksturo kā "lielisku izvēli" un uzskata, ka viņš būs "spēcīgs ģenerālsekretārs".

Rasmusens tekoši runā angļu un franču valodā, un viņa dzīvespriecīgais valdzinājums strauji pārvēršas vēsā stingrībā, ja situācija to prasa. Viņš arī pazīstams ar savu spēju panākt politiskus kompromisus.

Rasmusens izteicies, ka viņa lielākais sasniegums Dānijas premjerministra amatā bijis vienošanās par desmit jaunu dalībvalstu uzņemšanu Eiropas Savienībā 2002.gadā, kad Dānija bija ES prezidējošā valsts, un tas viņam ļāvis izveidot "spēcīgu draugu tīklu" visā Eiropā.

56 gadus vecais Rasmusens ir arī lojāls ASV sabiedrotais un nekavējās iesaistīt Dāniju ASV vadītajā koalīcijā Irākā, panākot to ar neliela vairākuma atbalstu parlamentā, kaut arī dāņi lielākoties bija pret šo ideju.

Žurnālam "Berlingske Nyhedsmagasin" Rasmusens teica, ka prezidents Obama "enerģiski atbalstīja manu kandidatūru ģenerālsekretāra amatam un pielika papildu pūles, lai nodrošinātu manu nomināciju", ar to netieši norādot uz Turcijas draudiem bloķēt viņa kandidatūru saistībā ar strīdu par pravieša Muhameda karikatūru publicēšanu vienā no Dānijas laikrakstiem 2005.gadā.

Pēc gandrīz astoņiem gadiem Dānijas labēji centriskās valdības vadītāja amatā viņš tiek uzskatīts par "labu organizatoru un prasmīgu taktiķi ar milzīgu paškontroli", izteicies politiskais analītiķis Hanss Engels.

Būdams pēc izglītības ekonomists, Rasmusens tika ievēlēts parlamentā 1978.gadā, virzījās augšup pa partijas hierarhijas kāpnēm un 13 gadus bija Liberālās partijas līdera vietnieks pirms tās pārņemšanas savā vadībā 1998.gadā.

Rasmusens ir precējies, viņam ir divas meitas un dēls, un nesen viņš kļuva par vectētiņu. Viņš cenšas saglabāt fizisko formu slēpojot, braucot ar kajaku un skrienot.