Paiet 20 gadi kopš piknika, kas sagrāva Berlīnes mūri

1989.gada 19.augustā vairāki simti austrumvāciešu bēga no toreizējās komunistiskā bloka teritorijas uz Austriju, piknika laikā izlaužoties caur Šopronkēhidas robežpunkta vārtiem.

Svinīgajā piemiņas ceremonijā, kas šonedēļ notiks vēsturiskajā laukā, piedalīsies arī Vācijas kanclere Angela Merkele un Ungārijas prezidents Lāslo Šojoms.

1990.gada 4.oktobrī, dienā, kad notika Rietumvācijas un Austrumvācijas atkalapvienošanās, toreizējais kanclers Helmūts Kols atzina, ka "pirmais akmens no Berlīnes mūra tika izgāzts" Ungārijā.

Taču komunistiskie režīmi Austrumeiropā sāka ļodzīties jau pirms šī simboliskā notikuma.

Un, kad Budapešta sāka neslēpti novirzīties no komunistiskā kursa, PSRS vairs aktīvi neiejaucās.

Maskava necēla iebildumus arī tad, kad Ungārijas komunistiskās partijas vadība izlēma nojaukt 246 kilometru garo dzeloņstiepļu žogu uz robežas ar Austriju, savu lēmumu daļēji pamatojot ar to, ka žoga uzturēšana izmaksājot pārāk dārgi.

Īstenojot šo lēmumu, toreizējais Ungārijas ārlietu ministrs Ģula Horns un viņa austriešu kolēģis Aloizs Moks 27.jūnijā ņēma rokā milzīgas knaibles un simboliski pārgrieza dzeloņstieples, kas abas valstis nošķīra kopš 1966.gada, iezīmējot fizisko un ideoloģisko robežu starp Austrumiem un Rietumiem.

Tomēr faktiski žoga nojaukšana jau noritēja kopš 2.maija.

Laikā, kad Ungārija jau sāka atbrīvoties no PSRS virskundzības, tā sauktās Vācijas Demokrātiskās Republikas (VDR) līderis Ērihs Honekers vēl 1989.gada sākumā paziņoja, ka "Berlīnes mūris turpinās stāvēt nākamos 100 gadus".

Tādējādi izrādījās, ka austrumvāciešiem vieglākais ceļš, lai izkļūtu no komunistiskās paradīzes, iet caur Ungāriju.

"Sāka izplatīties baumas, ka Austriju iespējams sasniegt, tikai noejot nelielu gabaliņu," stāsta vēsturnieks Imre Tots.

1989.gada vasarā Ungārijā patvērumu rada tūkstošiem austrumvāciešu, kas vēlējās nokļūt Rietumos, bet PSRS joprojām klusēja.

Šajā prieka gaisotnē par žoga izzušanu tolaik jau ietekmīgā ungāru antikomunistiskā opozīcija ierosināja uz Ungārijas un Austrijas robežas pie Šopronkēhidas sarīkot Eiropas vienotības svētkus.

19.augusts tika izsludināts par Paneiropas pikniku, pasākuma patronāžu uzņemoties ietekmīgajam tā saukto reformkomunistu līderim Imrem Posgai un Starptautiskās Paneiropas savienības prezidentam Otto fon Habsburgam, pēdējā Austroungārijas imperatora dēlam.

Pasākuma ietvaros tika paredzēts, ka uz dažām stundām Šopronkēhidā tiks atvērta Ungārijas un Austrijas robeža, tādējādi simboliski demonstrējot Ungārijas atgriešanos Rietumos.

"Mēs plānojām robežu atvērt plkst.15.00, taču mēs nespējām ievērot iecerēto procedūru, jo šeit sapulcējušos Austrumvācijas pilsoņu pūlis metās pāri robežai plkst.14.57," atceras Lāslo Magass, viens no piknika organizatoriem.

Tajā dienā, kas kļuva par pirmo masveidīgo austrumvāciešu bēgšanu kopš Berlīnes mūra uzcelšanas 1961.gadā, uz Austriju pārbēga vairāk nekā 600 cilvēki.

Nesaņemot nekādus rīkojumus no savas priekšniecības, ungāru robežsargi izlēma ieročus nelietot, un robežpunkta vārti tika aizvērti tikai pēc trīs stundām.

Taču slēgti tie palika vairs tikai nepilnu mēnesi. 11.septembrī Ungārijas valdība oficiāli atvēra robežu, kopumā ļaujot uz Austriju pārbēgt, kā tiek lēsts, 50 000 austrumvāciešu.

Vēl pēc diviem mēnešiem, 9.novembrī, krita arī Berlīnes mūris.

Uz to brīdi Ungārijas komunistiskā partija oficiāli jau bija beigusi pastāvēt. Bet ungāru komunisti bija tikai pirmie no pārējās Austrumeiropas "brāļu partijām", kas arī drīzumā pameta vēstures skatuvi.