Vēl pēc 70 gadiem Molotova-Ribentropa pakts Krievijai ir neērts temats

Pakts, kuru parakstīja toreizējie Padomju Savienības un nacistiskās Vācijas ārlietu ministri, faktiski sadalīja Poliju, Somiju un trīs Baltijas valstis divu agresoru starpā un ļāva Ādolfam Hitleram sākt Otro pasaules karu, nebaidoties no Maskavas iejaukšanās.

Rietumu vēsturnieki to sen nosodījuši kā padomju diktatora Josifa Staļina cinisku svešu teritoriju sagrābšanu, vienlaikus paliekot malā briestošajā pasaules mēroga konfliktā. Tikmēr Krievijas politiķi un vairums ekspertu joprojām mēģina to pasniegt kā veiksmīgas reālpolitikas piemēru.

Bēdīgi slavenais pakts faktiski nemaz netiek pieminēts pašreizējo Krievijas līderu runās, kas veltītas Otrajam pasaules karam un kurās pēdējo mēnešu laikā viņi asi nosoda "mēģinājumus" mazināt padomju nopelnus nacistiskās Vācijas sagrāvē.

Tāpēc nav pārsteigums, ka pakts netika pieminēts arī šīsnedēļas Krievijas prezidenta Dmitrija Medvedeva un viņa Izraēlas kolēģa Šimona Peresa tikšanās laikā, tā vietā kārtējo reizi paužot sašutumu par centieniem "revidēt" Otrā pasaules kara vēsturi.

Tomēr 70.gadadiena kopš Molotova-Ribentropa pakta, kas tiks pieminēta svētdien, atspoguļojumu rod Krievijas medijos, kas cenšas attaisnot padomju režīma lēmumu slēgt vienošanos ar nacistiem.

Krievijas mediji un zemāka ranga amatpersonas, pamatā izmantojot tās pašas vecās padomju historiogrāfijas klišejas, mēģina paktu attēlot kā tālredzīgu soli, kas deva PSRS vēl divus gadus, lai sagatavotos karam, un lielāku drošību padomju pilsētām, pārbīdot robežu uz rietumiem.

"Pakts bija oportūnistisks, nepieciešams, leģitīms tā laika apstākļos un reālistisks no stratēģiskās politikas viedokļa," norāda Krievijas parlamenta ārlietu komitejas priekšsēdētāja vietnieks Jūlijs Kvicinskis. "Staļina vietā jebkurš Rietumu politiķis darītu to pašu."

Sperot neierastu soli, šajā jautājumā savu viedokli paudis arī Krievijas Ārējās izlūkošanas dienests (SVR).

Čekas mantinieki savā komentārā apgalvo, ka pakts bijis nepieciešams, lai novērstu Baltijas valstu nonākšanu Hitlera kontrolē un neļautu viņam tās izmantot par tramplīnu uzbrukumam PSRS.

"Šajos apstākļos vienīgais pašaizsardzības pasākums, kuru varēja īstenot Padomju Savienība, bija neuzbrukšanas pakta noslēgšana ar Vāciju," intervijā laikrakstam "Komsomolskaja Pravda" izteicies atvaļinātais SVR ģenerālmajors Ļevs Sockovs.

Savukārt oficiālais laikraksts "Rossiiskaja Gazeta" paziņojis, ka "pirms 70 gadiem Maskavas diplomātijai izdevās uz diviem gadiem novilcināt Lielā tēvijas kara (tā Otro pasaules karu joprojām dēvē Krievijā) sākumu".

Taču Baltijas valstīm un Polijai pakts maksāja pusgadsimtu ilgu atrašanos komunisma jūgā un miljoniem cilvēku dzīvību. Daļu teritorijas un desmitiem tūkstošiem karavīru, kā arī civilpersonu dzīvību nācās zaudēt arī Somijai.

Tāpēc nav brīnums, ka pagājušajā mēnesī pieņemtajā Eiropas Drošības un sadarbības padomes (EDSO) Parlamentārās Asamblejas rezolūcijā aicināts 23.augustu pasludināt par nacisma un komunisma upuru piemiņas dienu.

Viens no vadošajiem Krievijas vēsturniekiem - Aleksandrs Čubarjans - atzīst, ka Molotova-Ribentropa pakts bija ciniska vienošanās uz trešo valstu rēķina, taču piebilst, ka tāda bija arī 1938.gada Minhenes vienošanās, kuru ar Hitleru noslēdza Lielbritānija, Francija un Itālija.

"Domāju, ka svarīgi ir runāt par mācību", kuru var sniegt vēsture, uzstājoties aģentūras "RIA Novosti" organizētajā pakta gadadienai veltītajā konferencē, norādīja Krievijas Zinātņu akadēmijas Pasaules vēstures institūta direktors. "Manuprāt, iesaistītie - Lielbritānija, Padomju Savienība un Francija - domāja vairāk par savām nacionālajām interesēm un nepārprotami nenovērtēja fašisma draudus pašu valstīm un visai pasaulei."

Nacistu un padomju neuzbrukšanas līgums sastāvēja no divām daļām. Pašā līgumā, kurš tika publiskots, abas puses apņēmās darīt visu iespējamo, lai nepieļautu bruņotu konfliktu savā starpā, kā arī palielināt savstarpējās tirdzniecības apjomu.

Taču paktam pievienotajā slepenajā protokolā bija iekļauta abu pušu vienošanās par tā saukto interešu sfēru sadalīšanu. Zīmīgi, ka termins "interešu sfēra" ir populārs arī šodienas Krievijas diplomātiskajā valodā.

PSRS "interešu sfērā" tika iekļauta Somija, Igaunija un Latvija, kamēr Lietuva un lielākā daļa Polijas tika atzīta par piekritīgu Vācijas "interešu sfērai".

Jau nedēļu vēlāk, 1939.gada 1.septembrī, nacistiskā Vācija iebruka Polijā, bet 17.septembrī Polijas saplosīšanas operācijā iesaistījās arī PSRS bruņotie spēki.

"Nedomāju, ka vēsture varētu sniegt morāles priekšrakstus, taču tā parāda, ko nedrīkst darīt," atzīst Berlīnes Eiropas modernās vēstures skolas profesors Arnds Bauerkempers. "Pakts neizraisīja Otro pasaules karu, taču tas atviegloja Hitlera lēmumu un sniedza viņam ilūziju, ka Rietumu lielvalstis neiejauksies par labu Polijai."