Arī vakar Latvijas Studentu apvienības rīkotajā diskusijā par strukturālajām reformām augstākajā izglītībā, kurā piedalījās vairāku universitāšu un augstskolu rektori, klātesošie nosacīti dalījās trīs nometnēs - vieniem aizstāvot vajadzību pēc straujām un salīdzinoši radikālām reformām, otriem iestājoties par reformu nepieciešamību, bet citās izpausmēs, savukārt trešajiem norādot, ka līdzšinējā struktūra darbojas pietiekami sekmīgi.
Kā vērienīgu un strauju reformu aizstāvjus sevi visaktīvāk pozicionēja Augstākās izglītības padomes (AIP) priekšsēdētājs Jānis Vētra un Latvijas Universitātes rektors Mārcis Auziņš. Vētra uzsvēra, ka sen ir pagājuši laiki, kad Latvijas augstskolām bijis jākonkurē tikai savā starpā, taču šobrīd resursu augstākajai izglītībai Latvijā pietiek tieši vienas universitātes saglabāšanai, kas būtu konkurētspējīga starptautiskā telpā.
"Tā būtu struktūra, kas atbilst mūsu resursiem," viņš uzsvēra, gan piebilstot, ka tas nenozīmē, ka viss studiju piedāvājums koncentrētos tikai galvaspilsētā, bet tas būtu pilnvērtīgi jānodrošina visās 22 Latvijas pilsētās, kur patlaban ir pieejama augstākā izglītība.
Mazliet mērenāku viedokli pauda Latvijas Universitātes (LU) rektors, atkārtojot trīs savus redzējumus par iespējamajiem reformu scenārijiem - universitāšu sistēmas veidošanu, augstākās izglītības strukturēšanu pa reģioniem vai nozarēm. Arī iestājoties par nepieciešamību augstākās izglītības resursu koncentrēšanā, viņš tomēr vairākkārt uzsvēra, ka nepieprasa visu augstskolu apvienošanu zem LU.
Vienlaikus Auziņš uzsvēra nepieciešamību izveidot atsevišķu institūciju reformu koordinēšanai, paužot pārliecību, ka pašas augstskolas par noteiktiem soļiem diez vai būs spējīgas vienoties.
Tam gan nepiekrita Rīgas Tehniskās universitātes rektors Ivars Knēts, norādot, ka valstī jau pastāv institūcija, kam būtu jānodarbojas ar augstākās izglītības kvalitātes un piedāvājuma pārraudzīšanu, - AIP, un situācija augstākajā izglītībā nav tik traģiska, kā tiek runāts.
Knēta skatījumā, problēmas augstākajā izglītībā galvenokārt radījis līdzekļu trūkums, bet nākotnes prognozes šķiet vēl drūmākas - ja, kā to norādījusi Izglītības un zinātnes ministrija, nākamgad finansējums augstskolām saruks vēl par 31%, profesori algā saņems 330 latus pirms nodokļu nomaksas, bet asistentu un lektoru algas būs vēl zemākas nekā skolotājiem, kas nozīmē, ka kvalitatīvus mācībspēkus augstskolām piesaistīt būs ļoti grūti.
Daugavpils universitātes rektora Arvīda Barševska iebildumi galvenokārt saistījās ar neskaidrību par iecerēto reformu mērķiem, kā arī veidu, kādā izveidota darba grupa reformu priekšlikumu izstrādei. Rektoram šķiet dīvaini gan tas, ka šāda darba grupa tikusi izveidota, atsaucoties uz atsevišķu akadēmiķu ierosinājumiem, gan arī fakts, ka to vada ekonomikas ministrs. Kā uzsvēra Barševskis, viņa vadītajā augstskolā jau ir notikuši vairāki optimizācijas pasākumi un viņš nesaprot, "kādēļ autonomai universitātei ir jāiet kolhozā", nezinot, uz kurieni šāds veidojums vedīs.
"Esmu gatavs piedalīties diskusijā, bet tādā gadījumā, ja universitātes saglabā savu autonomiju," uzsvēra rektors.
Pēc viņa domām, ietaupījums no reformas būs tikai atsevišķu augstskolu slēgšanas gadījumā, taču pirms šādu lēmumu pieņemšanas nepieciešams rūpīgāks izvērtējums, ko nav iespējams veikt darba grupai atvēlētajā termiņā.
Savukārt Rīgas Stradiņa universitātes rektors Jānis Gardovskis, komentējot iecerēto augstskolu apvienošanu, uzsvēra, ka esošajos politiskajos un ekonomiskajos apstākļos tā būtu augstākās izglītības pašnāvība. "Liela reforma prasīs milzīgus līdzekļus, un reformu modeļi izstrādāti laikam neatbilstoši un saturiski nerealizējami," viņš piebilda.
Latvijas Rektoru padomes priekšsēdētāja Tatjana Volkova, kura nenoliedza reformu nepieciešamību, aicināja klātesošos domāt, ka augstskolu koncentrēšana nav vienīgais veids resursu palielināšanai augstākajai izglītībai, jo rektores prognozes liecina, ka demogrāfiskās "bedres" dēļ bez ārvalstu studentu piesaistīšanas tuvāko desmit gadu laikā Latvijā studējošo skaits saruks līdz 8000.
Arī studentu vidū ideja par vienas universitātes veidošanu neguva piekrišanu, galvenokārt kritizējot to, ka augstākās izglītības reformas tiek plānotas vai nu bez skaidriem mērķiem, vai arī šie mērķi noteikti neietver studiju kvalitātes un studentu sociālo apstākļu uzlabošanu.
Studentu pārstāvji gan ir pārliecināti, ka reformai ir jābūt - vai nu novēršot studiju programmu dublēšanos, vai arī augstākajā izglītībā iepludinot vairāk valsts līdzekļu. Kā norādīja bijušais LSA prezidents Igors Grigorjevs, līdzekļu iepludināšanai gan būtu jānotiek jēdzīgā struktūrā, jo no tā, ka visi Latvijas mācībspēki tiks salikti vienā lielā struktūrā, pēc būtības nekas nemainīsies. Viņaprāt, pašreizējā situācijā būtu jārod mikrorisinājumi esošajām augstskolu problēmām, taču ir jāmazinās arī augstskolu skaitam, dažas no tām nevis pievienojot citur, bet likvidējot vispār.