Jā, ir arī pozitīvie ieguvumi. Mums beidzot ir sakārtota sauszemes robeža ar visām kaimiņvalstīm. Gadiem ilgi pastāvošajai politiskajai problēmai ir rasts risinājums, kurš, iespējams, radīs priekšnoteikumus labākai ekonomiskai sadarbībai. Tomēr par kādu cenu? Latvija nav nodrošinājusi juridisko augsni varbūtējām tālas nākotnes sarunām par Abreni. Tas var nozīmēt, ka ir pārkāpta Satversme.
Abrene neatrodas Latvijas kontrolē un faktiski vairs neietilpst tās teritorijā - tas ir vispār zināms un nenoliedzams fakts. Tāpēc nevar teikt, ka šis robežlīgums būtu pēkšņa un neizprotama mūsu zemes atdošana lielajam kaimiņam. To drīzāk varētu saukt par samierināšanos ar faktu, ka Abrene paliek Krievijas sastāvā.
Samierināšanās ir loģiska, jo runa nav par Abreni, bet gan par korektu juridisko risinājumu. Korekts juridiskais risinājums bija 2005. gada A. Kalvīša (Tautas partija) valdības robežlīgumam pievienotā vienpusējā skaidrojošā deklarācija. Deklarācija skaidri norādīja, ka Latvija joprojām atsaucas uz 1920.gada 11. augustā starp Latviju un Padomju Krieviju noslēgto miera līgumu. Kā vienpusējs dokuments, tā neradīja juridiskas saistības Krievijai. Tomēr pirms dažiem mēnešiem Ministru kabinets radīja piezemētāku risinājumu. Saeima pilnvaroja valdību parakstīt robežlīgumu, pilnvarojuma likumā juridiski viltīgi apliecinot Latvijas tiesisko pēctecību. Diemžēl tajā pieminētie lēmumi un vienošanās ne tuvu nelīdzinās Deklarācijas juridiskajam spēkam.
Parakstot robežlīgumu kopā ar 2005.gada deklarāciju Latvija, neizvirzot neitrālas pretenzijas, būtu atstājusi nelielu spraugu durvīs nākotnes sarunām. Dialogam par Abrenes stāvokļa pārskatīšanu, kad Krievija tam būtu morāli gatava. Šādā gadījumā arī samazinātos iespējamība, ka ir pārkāpts Satversmes 3. pants.
Tomēr valdība un Saeima, ne bez prezidentes atbalsta, uzskatīja par pareizāku atteikties no Deklarācijas, par labu ātrākai robežlīguma noslēgšanai. Steigai nebija iemesla, tāpēc var minēt, ka kāds vēlējās ieiet vēsturē ar to, ka panācis Latvijas – Krievijas robežlīguma noslēgšanu. Tagad ar smaidu varam atcerēties kaismīgās premjera un ārlietu ministra Arta Pabrika (Tautas Partija) runas, ka bez Deklarācijas jau ne kur un nekādi. Izrādījās, ka tās bija tikai pirmsvēlēšanu perioda politiskā retorika.
Tagad ikviens var doties uz Satversmes tiesu, lai apstrīdētu parakstītā līguma atbilstību valsts pamatlikumam (Jaunais Laiks sola to darīt jau rīt). Tas patiešām būs viens no sarežģītākajiem jautājumiem, ko jebkad nācies risināt konstitūcijas sargiem. Aigars Kalvītis skaidro, ka Satversme ir ievērota. Ja Satversmes tiesa šo lietu skatīs, mēs varēsim uzzināt vai premjeram ir taisnība, vai viņš tomēr ir kļūdījies.
Foto: mk.gov.lv
