Nav noliedzams, ka savu politisko karjeru Boriss Jeļcins sāka veidot Komunistiskajā partijā. Tomēr lielo pārmaiņu laikos 80.gadu beigās un 90.gadu sākumā spēja nostāties Krievijas demokrātisko un liberālo spēku priekšgalā. Pasaules līderu reakcijas uz viņa nāvi skaidri parāda bijušā Krievijas prezidenta svarīgāko panākumu. Tā bija viņa nepārvērtējamā drosme nostāties pret 1991.gada augusta pučistiem. Kopā ar demokrātijas atbalstītājiem viņš tolaik iedzina liktenīgo naglu Padomju Sociālistisko Republiku Savienības (PSRS) zārkā. Laikā, kad Maskavā vēl bija spēcīgs konservatīvo komunistu bastions, nostāšanās tautas valdīšanas pusē prasīja lielu gribasspēku. Jā, kā parasti, cilvēka labos darbus mēs atceramies pēc viņa nāves. Tomēr arī šodien par viņa uzdrīkstēšanos aizsargāt brīvās pasaules vērtības varam teikt skaļu “Paldies!”
B. Jeļcins spēlēja nozīmīgu lomu arī Latvijas dzīvē. Tikai pēc viņa lēmuma atzīt Baltijas valstu neatkarību daudzas pasaules valstis, tostarp, ASV sekoja šim piemēram. Būdams Krievijas prezidents, viņš ietekmēja Krievijas karaspēka izvešanu no Latvijas, kura beidzās 1994.gada 31.augustā. Par to visu viņš pelnīti pagājušā gada vizītes laikā Latvijā saņēma Triju Zvaigžņu ordeni. Tad vairs nebija dzirdama replika par krievu minoritātes “tiesību neievērošanu”, kuru sakot pirms vairākiem gadiem, viņš vienreiz atteicās no šī apbalvojuma.
Būdams Krievijas prezidents, B. Jeļcins veica demokrātiskas reformas, ļaujot arī pēc platības lielākās pasaules valsts iedzīvotājiem izjust brīvības garšu. Pulcēšanās brīvību, brīvas un godīgas vēlēšanas, brīvu presi un citas demokrātiskai valstij vitāli svarīgas lietas. Ar nožēlu jāsaka, ka šodien Krievija ir spērusi krietnu soli atpakaļ.
Ēnas puses
Tomēr ieņemdams tik augstu posteni viņš pieļāva arī kļūdas. 1994.gadā B.Jeļcins uzsāka Čečenijas karu. Tajā interesantā kārtā Krievija zaudēja. Bet stāsts ir par kaut ko citu. Šis karš ir aizsūtījis nāvē tūkstošiem krievu armijas kareivju un arī pretējās puses kaujinieku. Vēl tūkstošiem cilvēku tika sakropļoti. Taču traģiskākais, ka šis karš un tam sekojošā kara atsākšanās 1999.gada otrajā pusē ir likusi pamatu, maigi sakot, baismīgiem cilvēktiesību pārkāpumiem šajā reģionā.
Tāpat B. Jeļcina laikā, citējot Ļeņinu, “imperiālistiskais kapitālisms” devās uzvaras gājienā. Neliela saujiņa cilvēku, izmantojot privatizācijas procesu, paguva “uzvārīties”. Savukārt, lielai daļai Krievijas sabiedrības dzīves līmenis neuzlabojās vai pat kritās.
Iespējams, ka jāpiekrīt pēdējam PSRS līderim Mihailam Gorbačovam, kurš Jeļcinu tagad sauc par cilvēku “uz kura pleciem gūlās daudzi diži darbi un nopietnas kļūdas.” (Leta) Varbūt tikai atšķiras tas, ko saucam par kļūdām.