Uz šo aicinājumu atsaucās 280 jaunieši no visas Latvijas, - iesūtītajās vīzijās par vidi Latvijā viņi parādīja savu izpratni par aktuālajiem problēmjautājumiem, analizējot globālo sasilšanu, atjaunojamo resursu izmantošanu, gaisa un Baltijas jūras piesārņojumu. Vidusskolēni savos darbos aplūko cilvēka un vides savstarpējo mijiedarbību, apzinoties savu un līdzcilvēku ietekmi uz vidi. Galvenokārt visos darbos tiek pausta nostāja, ka, lai sasniegtu vērā ņemamas pozitīvās pārmaiņas vides jomā, ir jāsāk ar lielāku personīgo iesaisti.
Konkursa žūrija, kuras sastāvā bija vides eksperts Māris Olte, DnB NORD Bankas viceprezidents Ivars Kapitovičs un Vides ministrijas Vides aizsardzības departamenta direktors Rolands Bebris, pēc rūpīga visu iesūtīto darbu izvērtējuma noteica piecas labākās esejas, kuru autores bija Inita Zuša no Bērzpils vidusskolas 11. klases, Agne Meļķe no Mazsalacas vidusskolas 11. klases, Diāna Kondraša no Rīgas Valsts 1. ģimnāzijas 10.g klases, Elizabete Ladeiko no Jēkabpils 3. vidusskolas 10.a klases un Karīna Melniece no Aknīstes vidusskolas 10. klases.
"Vidi, kurā mēs dzīvojam, veido arī valoda. Vārds, kuru ņemam mutē, bieži vien ir tikpat svarīgs kā ēdiens, kuru ēdam. Tas, ko mēs runājam, rāda, ko mēs domājam, un domājošs cilvēks ir arī spējīgs uzrakstīt savas domas. Tāpēc ir patiess prieks, ka 280 skolēni no visas Latvijas ir atsaukušies aicinājumam un dalījušies savās pārdomās par to, kas notiek, un par to, kas varētu nenotikt, ja kaut nedaudz mainīsim savu domāšanu. Laiks, kad mans nams bija mana pils, ir nomainījies pret laiku, kad, sēžot savā istabā, man jādomā par pasauli kā par savām mājām. Ir redzams, ka robežas ir pazudušas un katrs var noteikt pasaules likteni," par iesūtītajiem darbiem stāsta žūrijas pārstāvis Māris Olte.
Piedāvājam ieskatu labākajos konkursa „Vides vīzija” darbos, ar kuriem pilnā apjomā var iepazīties mājas lapā www.izglabsim.lv.
Inita Zuša no Bērzpils vidusskolas mums atgādina seno latviešu mīlestību pret dabu un tās skaistumu un jautā, vai joprojām spējam to saskatīt un par to rūpēties:
„Laimes noslēpums ir redzēt visus pasaules brīnumus, bet neaizmirst par „eļļas pilienu tējkarotē”,” raksta Paulu Koelju grāmatā „Alķīmiķis”. Tā nu ir tiesa, ka mēs, meklējot kaut ko lielu un neatkārtojamu, bieži vien aizmirstam par tām lietām, kuras mums ir līdzās ik brīdi, kuras uztveram kā pašas par sevi saprotamas. Latvijas daba, manuprāt, ir šāds „eļļas piliens tējkarotē” – mazs, bet ļoti dārgs. Mēs braucam apskatīt pasakainas vietas ārzemēs, jūsmojam, taču vai maz zinām visas skaistākās vietas Latvijā? Ne tikai kartē, bet esam skatījuši arī savām acīm? Vai neaizmirstam par „eļļas pilienu tējkarotē”, vai domājam par tā saglabāšanu?”
Agne Meļķe no Mazsalacas vidusskolas ar optimismu raugās nākotnē un tic, ka cilvēki sāk apzināties dabai draudzīga dzīvesveida nozīmi:
„Es mīlu savu skaisto Latviju, nekas jau jauns nav, tikai vecā gudrība ir sagaidījusi jaunu ideju šarmu. Tagad cenšamies dzīvot zaļi, ekoloģiski un videi nekaitīgi. Beidzot ir beigusies dabas graušanas un mūžīgās plānu piecgades - kā akla dzīšanās pēc rietumu paraugiem. Man jau reizēm liekas, ka viss ir tā knapāk un mazāk, bet tas ir mans un mīļš. Esmu priecīga, ka katrs nocirstais kociņš tiek iestādīts jauns, tādejādi elpot jau būs ko! Cik pāris gadus atpakaļ stilīgi bija samākslotās dzīves sastāvdaļas - nagi, skropstas, polietilēna maisiņi, minerālmēsli, tik tagad visi piedomā, kā varētu dzīvot videi un sev nekaitīgāk. Un rezultāts nāk lēnāk, bet efektīvāk!”
Rīgas Valsts 1. ģimnāzijas audzēkne Diāna Kondraša līdzīgi kā citi konkursanti izvēlējusies interesantu pieeju konkursa darbam – viņa savu viedokli pauž monologā, iejūtoties Baltijas jūras lomā:
„Mani var salīdzināt ar mazu bērnu, ar zīdaini, galu galā es esmu viena no jaunākajām jūrām pasaulē. Ironiski, bet galvenais man kaitējošais un nāvējošais faktors ir viena no svarīgākajām nozarēm, kas cilvēkus tur pie dzīvības, apgādā tos ar ēdienu – lauksaimniecība. Agrāk viss bija kārtībā, cilvēki mēslošanai izmantoja dabiskas izejvielas, guva visu nepieciešamo, un visi bija laimīgi. Tomēr laiks ritēja un augstāk stāvoši vīri Eiropas Savienībā izdomāja, ka racionālāk būs izmantot mākslīgo mēslojumu, tādēļ sāka piešķirt saimniecībām lielas subsīdijas, lai piespiestu visas Eiropas Savienības dalībvalstis pāriet uz mākslīgo mēslojumu. Bet, kā jau Tu, iespējams, zini, vitamīnu pārmērīga lietošana var būt kaitīga vai pat nāvējoša.
Arī Tu, lasītāj, vari palīdzēt izglābt mani. Tu vari rūpēties, lai sadzīves ūdeņi pirms nonākšanas dabā tiek attīrīti, sadzīvē izmantot dabīgus tīrīšanas līdzekļus un materiālus. Pēc atpūtas jūras krastā noteikti savāc radušos atkritumus! Dod priekšroku savvaļā audzētām zivīm! Ikviens sabiedrības loceklis var darīt ļoti daudz manā, Baltijas jūras, labā. Vajag tikai gribēt! Neļauj nomirt savam mazulim – man!”
Savukārt Elizabete Ladeiko no Jēkabpils 3. vidusskolas ielūkojas nākotnē, aprakstot īsu ceļojumu pa Latviju pēc 10 gadiem:
„Drīz pēc jaunceltņu rajona nācās uzlikt saulesbrilles. Saules stariem pretī slējās varavīkšņaini spožas kalnu grēdas. Acis žilbinošais skaistums, braucot tuvāk, atklāja savu patieso būtību. Tie bija atkritumu kalni. Tas bija gan mūsu pašu, gan kaimiņu valstu patērētāju tautu kultūrslānis. Auto ātri aiztraucoties garām, vēl paguvu saskatīt apaļīgu helikopteru ar zili zvaigžņotu logo, kas no sava vēdera dzīlēm izvēma krāsaini daudzveidīgu masu. Iespējams, pilnīgi iespējams, ka valstij ekonomiski smagajā brīdī tas bija labākais risinājums, kā atkritumus pārvērst ieguvumā. Latvijas reljefs mainījās, bet valsts kasē ieplūda čeki ar daudzciparu skaitļiem.
Saules gaisma sāka ņirbēt gaismēnu rotaļās. Tagad maģistrāle veda cauri mežam. Ja tā varēja nosaukt pelēko, vienādi taisno stumbru rindas. Kamēr kalnu grēdu „derīgie izrakteņi” pamazām tika sadedzināti, apgādājot mūsu mājokļus ar elektrību un siltumu, rietumu civilizācija joprojām deva priekšroku ekoloģiski drošākajam koksnes kurināmajam. Ekonomisko motīvu vadītā ierobežojumu atcelšana dažos gados Latvijas zaļo rotu pārvērta milzīgā līdumā. Pēdējā brīdī ģenētiķi radīja ātraudzīgās apses un alkšņus. Izcirtumi atkal zaļoja. Bet īstais mežs bija skatāms tikai mācību failos un dažos ekosistēmas rezervātos.”
Karīna Melniece no Aknīstes vidusskolas savā darbā apraksta par mūsdienu cilvēku dzīvesveidu, ieradumiem un to kādu iespaidu tie atstāj uz vidi:
„Mēs necienām dabu ne tik, cik melns aiz naga. Mēs visi esam egoisti un nespējam aptvert, ka pēc gadiem simts, divsimts kādam arī būs jādzīvo. Mēs bieži vien necienām cita cilvēka ar prieku un mīlestību stādīto puķi, bet tieši tā varbūt kādu paglābs no skābekļa trūkuma. Mēs paejam garām izmestai čipsu pakai tikai tāpēc, ka baidāmies pacelt to - kā gan izskatīsies? Ja mēs mācētu dzīvot, mēs droši vien būtu nemirstīgi. Bet mēs nemākam, neko no tā visa mēs nemākam. Mēs izpostām savas mājas, savu sadzīvi un galu galā arī nākotni. Jā, es saku – mēs, jo arī es neesmu diezko labāka. Un man ir kauns par saviem principiem, par to, ka arī es esmu tīšā vai netīšā veidā noslogojusi dabu. Un stereotips - katrai problēmai ir savs vārds un uzvārds - ir patiess. Neviens cits nevar nodarīt tādu ļaunumu kā cilvēks.”