Man likās, ka Latvijai vajadzētu būt civilizētai valstij, kur sabiedrība dzīvo mierā un saticībā.
Mans bārs, mūzikas klubs, cilvēku pulcēšanās vieta ir nodedzināta primitīvu, dzīvniecisku instinktu dēļ – pat pērtiķis nevarētu izdarīt ko tādu.
Liepāja ir manas mājas un, tajā pašā laikā, vieta, kurā esmu visvairāk nevēlams. Visvairāk mani šeit nevēlas redzēt viens konkrēts cilvēks – cilvēks, kurš valda pilsētā tā, it kā viņš būtu Hitlers II. Es pieļauju, ka esmu bijis pārāk naivs, uzskatot, ka varu runāt atklāti par visu bez jebkādām sekām.
Ugunsgrēku manā klubā izraisīja Kukluksklanam līdzīgi cilvēki ar naidu un spītu viņu prātos.
Es nebiju Liepājā, kad tas notika, taču varu apgalvot, ka Liepājas mēra pirksts tika pakratīts no Rožu ielas nama otrā stāva un tagad ir redzams viņa patiesais naids pret svešinieku Šerifu Fonteinu, kurš vēlas pārmaiņas mēra karaļvalstī.
Esmu zaudējis ko tādu, kas ir vērtīgāks par ziloņa zelta kāzu gredzenu. Un tas noticis tikai stulbuma un akla naida dēļ. Esmu satriekts, taču tajā pašā laikā dusmīgs un satracināts. Esmu nolēmis atrast un nomedīt dzīvnieku, kas radījis jau minētās vietas zudumu, ko mīlējis esmu ne tikai es viens.
Esmu ļoti lepns par to, ka esmu radījis „Fontaine palace” un pateicīgs visiem, kas to iemīļojuši līdz ar mani. Paldies arī par atbalstu šajās drūmajās dienās. Pats šobrīd esmu tālu prom – valstī, ko pārvalda traks cilvēks(Ugo Čavezs), bet Liepājā viss ir daudz trakāk, nekā šeit, kur patreiz atrodos.
Pēc šāda vardarbības akta, kas notika vakar, es lūdzu visiem pieprasīt izmaiņas pilsētā un dabūt Uldi ārā no sava biroja tūlīt pat. Viņš labāk iederētos Venecuēlā pie Ugo un varētu beidzot pārtikt no banāniem. Bet tikai pirmdienās.
Pirmo reizi, kad biju prom, klubu slēdza.
Tagad klubs ir nodedzināts.
Kas notiks tālāk?
Vakar es pazaudēju visu.