Grāmatnīcā „ Globuss” tika atklāta un prezentēta Jura Millera grāmata „Paparacī dienasgrāmata”

Pie „Globusa” durtiņām sagaida melns vīriņš. He, nu ja, Miller, tev ienaidnieku drošs vien netrūkst? Otrajā stāvā var dzirdēt Millera superpozitīvo balstiņu. „Dzeltenais princis” sev ir pasūtījis kreklu ar burtiņu. Jaukais vēderiņš spiežas pār jostiņu, bet iesauļotā sejiņa mirdz no laimes.

Tauta gan ir daudz. Šeit ir nedaudz no krējuma un nedaudz no skābā krējuma un nedaudz jau no sapelējuša krējuma. Ko ir vērts pieminēt, Ellu, Freimani, J. Krūmiņu, kurš WC ir novietojis M. Tabakas gleznu. Kaspars Ūdris, Millera labā roka, kurš ir rūdīts paparaci un ne vienu vien reizi ir dabūjis pa „spaini” no nevietā bildētiem cilvēkiem. Tad vēl tādi gari, pārsauļojušies puisīši, kuri laikam klubus reti kad pamet, jo uz ielām nav manīti. Karstums dod korekcijas un brūnās, krēmainās sejas pārklājās ar sviedru lāsītēm un piedod šim dzeltenajam pasākumam savu īsto garšu. Aizstraute dāvā Milleram kaktusu, hm, es gan viņas vietā dāvātu ķebli ar pieskrūvētu kaktusa. Freimanis dod grāmatu barterī, viņš apmaina kaut kādu grāmateli, nu ne jau pašrakstītu?

Jā, pašķirstot „Paparacī dienasgrāmatu” saprotu, ka tā būs pirkta, jo mūsu tantiņām un liekulīgi morāliskajiem cilvēciņiem šī lasāmviela ies pie sirds. Grāmatu grūti nosaukt par grāmatu, gan vizuāli, gan saturiski tā atsauc drīzākais kāda bukleta vai albūma iespaidu. Daudz foto un teksts drīzākais kā komentāri. Nu ko jūs tur varēsiet apskatīt? Visas mūsu slavenības neveiklās situācijās, neķītros gājienos un vienkārši izprovocētos konfliktos. Grāmatā ir arī bezgala daudz otršķirīgu personu, kuri vairāk kā savu ģenitāliju un seksa samaitātību nespēj izrādīt. Tāds ir Giriks, sēnila realitātes zvaigzne, grāmatā varat apskatīt kā viņš dara „To” ar zēniem. Visnožēlojamākais, protams, bija Kiviča – Millera vecā naida publiskošana. Grāmatā jūs varat pamielot acis ar “vissmagākajām” Kiviča bijušās sievas Danas bildītēm. Jā, nu tas jau ir bezgala maziski, Millers sevi pierāda kā vāju cilvēku, jo tik bezgala vēlās atriebties. Agrāk man Millers vismaz izraisīja cieņu par savu bezgala biezo ādu, kuras dēļ viņš man sasaucās ar kino klasikas varoni Milleru no „ ... pavasara mirkļiem ”, kur viņš tikai sēdēja savā kabinetā un meklēja pavedienus, kuru nu atkal atmaskot? Realitātē Gestapo Milleru sauca par „dzelzs pakaļu”, bet piecdesmit gadus pēc šīs pakaļas Milleru varēja saukt par „dzelzs ādi”, jo visi viņu nievā, visi viņu nīst, bet viņam ir vienalga, līdz nedabūja pa seju. Un Kivičs, laikam, kā Lāčplēsis pārsita Melnā bruņinieka bruņas, tagad Milleram sāp un nebeidz sāpēt.

Millers ir noderīgs sabiedrības loceklis, jo viņš ir kā meža sanitārs, savāc atkritumus. Mēs visi ienīstam „sanitārās mušas”, bet viņas tak apēd lieko un tas ir labi. Viņas, protams, pašas nav mazāk netīras, tādēļ ja viņas iekrīt mūsu zaptē, mēs kliedzam un spļaudamies. Ak, mēs divkoši. Protams, ka Millers ir pats bezgala sapelējis un liela daļa baumu par pašu Milleru ir ne bez pamata, viņš arī mani pirms gada aicināja uz randiņu sveču gaismā, malkot vīnu, tā baumoja. Jā, bet tomēr, kas būtu ja viņš neaizpildītu šo dzelteno strīpu mūsu presē? Tikai demokrātiskās valstīs pastāv dzeltenā prese, ja viņa mums nebūtu, mēs nebūtu demokrātiska valsts. Arī, tā saucamajām, slavenībām nepieciešams, lai viņas patramda.

Bet Millers jau netramda tiešām talantīgus cilvēkus un ģēnijus, bet gan zemas šķiras izlecējus un ja neviens neredzētu, kā skābais krējums piedzeras, mīlējās, ķīvējās, viņi jau sen būtu aizmirsti. Te notiek patīkama simbioze. Zvaigznes flirtējot kurn: “Eh, tas Millers, kā viņš mums riebjas...”, bet redzi nākamnedēļ būs raksts par mani, būs jau jānopērk tā lapele, bet nu noteikti pēdējo reizi!

Millers ir vienas nišas lokomotīve. Viņš to tur uz viļņa. Par to arī viņam ordenis, kaut vai no atliekām.