Lapsa pastāstīja, ka ap pagājušo gadu miju darījis zināmu vairākiem pazīstamiem cilvēkiem, ka labprāt saņemtu informāciju par Šķēli, kas varētu tikt izmantota, rakstot grāmatu. Tad arī pie viņa nonākuši telefona sarunu atšifrējumi no, iespējams, advokāta Andra Grūtupa biroja stacionārā tālruņa laika posmā no 1998. līdz 2000.gadam.
Par Šķēli šajos sarunu atšifrējumos neesot bijis gandrīz nekas, bet tās radījušas aizdomas par iespējamām koruptīvām saitēm, nelikumīgu un neētisku rīcību tieslietu un iekšlietu sistēmā, tāpēc Jānis Brūklenis tās apkopojis grāmatā "Tiesāšanās kā ķēķis".
Lapsa paskaidroja, ka pseidonīms "Jānis Brūklenis" pieder "Baltic Screen". Presē rakstiņi ar parakstu "Jānis Brūklenis" sāka parādīties 1991.gadā laikrakstā "Diena", pēc tam "Rīgas Balsī" un "Neatkarīgajā Rīta Avīzē".
Lapsa apgalvoja, ka viņš ieķīlājis mātes dzīvokli, lai izdotu grāmatu "Tiesāšanās kā ķēķis", jo tas esot viņa pilsoniskais pienākums. Grāmata tikšot nodrukāta tikai 4000 eksemplāros. Ja Ģenerālprokuratūra nekādi nereaģēšot uz viņa iesniegumu un nepārbaudīs pilno sarunu izdruku, kas esot 2-2,5 reizes plašāks nekā grāmatas teksts, Lapsa solīja atrast iespēju tās publiskot internetā.
Lapsa atzina, ka grāmatā "Tiesāšanās kā ķēķis" telefonsarunu teksts ir īsināts, jo no tā ir izmesti visi rupjie krievu lamuvārdi. Grāmatā esot ievietotas tikai tās telefonsarunas, kas, pēc autora domām, "sabiedrībai ir nozīmīgas".
"Citā valstī pietiktu ar šādu telefonsarunu atšifrējumu iesniegšanu prokuratūrā, lai tiktu veikta pārbaude un noskaidrots, kas veica advokāta Andra Grūtupa biroja stacionārā telefona noklausīšanos, kas šos sarunu ierakstus "nopludināja", un izvērtēt, vai sarunu saturā nav noziedzīgu nodarījumu pazīmju," teica Lapsa.
Viņš savulaik lūdzis prokuratūrai izvērtēt Ilzes Jaunalksnes telefonsarunu ierakstus ar prokuratūras un Augstās tiesas darbiniekiem, bet gan no prokuratūras, gan no ģenerālprokurora Jāņa Maizīša saņēmis atbildi, ka "tās ir anonīmas sarunas, tāpēc prokuratūra to saturu nevērtēs".
Sabiedrības un mediju interese un spiediens, iespējams, šoreiz Ģenerālprokuratūrai likšot izskatīt iesniegumu pēc būtības - tādu cerību pauda Lapsa.
Lapsa apgalvoja, ka arī viņš vēlētos noskaidrot, kas ierakstīja Grūtupa biroja telefonsarunas un kas tās "nopludināja". Viņš pieļāva, ka šie sarunu ieraksti "gāja, gāja un nonāca vietā, kur tie stāvēja pārāk vaļīgi".
Faktu, ka ieraksti tika atdoti tieši viņam, Lapsa pamatoja ar savu iepriekšējo pieredzi "nekad un nevienam neatklājot, kā pie viņa nonākuši šādi materiāli". Viņš tikai esot baidījies, ka "laikā, kamēr Brūklenis tulkoja un rediģēja", tie varētu tikt nopludināti kādam citam un parādīties atklātībā.
Lapsa arī ironizēja, ka gaidījis "Jaunā laika" klaigāšanu par to, ka viņi jau sen iestājušies par tiesisku valsti, bet "acīmredzot viņiem ir vasaras atvaļinājums".
