Tā tiek uzskatīta tikai par militāru akciju, kas bija sākums, lai īstenotu Molotova-Ribentropa slepenajā papildu protokolā paredzēto.
Šis dokuments sadalīja Austrumeiropu vācu un padomju ietekmes zonā. Vēsturnieki slepeno papildu protokolu uzskata par prettiesisku darījumu uz sešu trešo valstu rēķina.
Protokola 1.pants noteica, ka Latvija, Somija un Igaunija tiek "atdota" Padomju Savienībai: "Teritoriāli politiskas pārkārtošanās gadījumā pie Baltijas valstīm (Somijas, Igaunijas, Latvijas, Lietuvas) piederīgos apvidos Lietuvas ziemeļu robeža ir vienlaikus Vācijas un PSRS interešu sfēru robeža."
2.pants noteica agresīvo lielvalstu "interešu sfēru" robežas Polijā un fiksēja tās valstiskuma iespējamo izzušanu: "Jautājumu, vai abu pušu interesēm atbilst neatkarīgas Polijas valsts saglabāšana un kādām jābūt tās robežām, galīgi varēs noskaidrot tikai tālākās politiskās attīstības gaitā."
Tiek uzskatīts, ka padomju un vācu neuzbrukšanas līgums, kuru vēsturnieki bieži vien dēvē par uzbrukuma paktu, iededza zaļo gaismu Otrajam pasaules karam. Vācija sāka karadarbību 1.septembrī un kopā ar Padomju Savienību, kura iesaistījās konfliktā septiņpadsmit dienas vēlāk, dažu nedēļu laikā iznīcināja Polijas neatkarību. 23.augusta līgumam nav analoga Eiropas 19. un 20.gadsimta vēsturē.
Slepenais papildu protokols tieši nemainīja Somijas, Latvijas, Igaunijas un Lietuvas, kas iekļautas padomju interešu sfērā 1939.gada 28.septembrī, starptautiski tiesisko statusu. Interešu sfēras liecināja par minēto valstu suverenitātes nerespektēšanu un neatkarības apšaubīšanu. PSRS ieguva no Vācijas brīvas rīcības iespējas turpmākajiem "teritoriāli politiskajiem pārveidojumiem" padomju ietekmes sfērā.
1939.gada 28.septembrī Igaunija, bet 5.oktobrī un 10.oktobrī Latvija un Lietuva parakstīja PSRS uzspiestos palīdzības līgumus. Saskaņā ar tiem PSRS ieveda Baltijas valstīs noteiktu karaspēka kontingentu, ierīkoja sauszemes, gaisa un jūras karaspēka bāzes. Vēsturnieki uzskata, ka, ņemot vērā Padomju Savienības agresīvos nolūkus pret Baltijas valstīm, līgumi bija nāves spriedums Latvijas, Lietuvas un Igaunijas suverenitātei.
Tomēr 1940.gada 15.jūnijā PSRS karaspēka vienības uzbruka Latvijas robežsargiem Masļenkos. Uzbrukums bija iecerēts vai nu kā provokācija, lai radītu ieganstu Latvijas okupācijai, vai arī kā staļinisma garā izteikts brīdinājums Latvijas valdībai nekādā gadījumā nepretoties.
16.jūnijā plkst.14 padomju ārlietu tautas komisārs Vjačeslavs Molotovs nolasīja Latvijas sūtnim Fricim Kociņam safantazēto PSRS valdības ultimātu, kurā pieprasīta Latvijas valdības atkāpšanās un neierobežota padomju karaspēka kontingenta ielaišana Latvijā un piebilsts: ja līdz plkst.23 netiks saņemta atbilde no Latvijas valdības, padomju bruņotie spēki ieies Latvijas teritorijā un apspiedīs jebkādu pretošanos.
Toreizējā Kārļa Ulmaņa valdība 16.jūnija vakarā izlēma ultimātu pieņemt un atkāpties. Militāru pretošanos Ministru kabinets noraidīja, jo uzskatīja, ka tā izraisīs asinsizliešanu, bet neglābs Latvijas valsti. Ulmanis, kas loloja zināmas ilūzijas par iespēju saglabāt Latvijas suverenitāti ierobežotā formā, neizšķīrās arī par simbolisku militāro pretošanos un neriskēja izteikt Maskavai pat diplomātisku protestu.
Latvijas sūtnis Lielbritānijā Kārlis Zariņš nesaņēma nekādas instrukcijas par 1940.gada 17.maijā viņam piešķirto ārkārtas pilnvaru iedarbināšanu, lai varētu efektīvi politiski un diplomātiski turpināt cīņu par Latviju.
Nelikumīgi un prettiesiski valdības tika mainītas 1940.gada 20.jūnijā. Ulmaņa kabineta vietā stājās padomju marionešu valdība ar Aleksandru Kirhenšteinu priekšgalā, kuru oficiāli dēvēja par Latvijas tautas valdību.
Valdība pārstāvēja PSRS intereses. Tās darbības aizsegā Maskava īstenoja savus plānus un gatavojās Latvijas aneksijai. PSRS aktīvi iejaucās Latvijas iekšējās lietās. Padomju iestādes izveidoja spēcīgu drošības aparātu, kurā noteicēji bija no PSRS iebraukušie darbinieki. Viņi pārņēma Latvijas politiskās pārvaldes iestādes un sāka iedzīvotāju novērošanu, apcietināšanu un deportāciju.
Vēlēšanās, kas notika 1940.gada 14.jūlijā un 15.jūlijā, bija pieļauts tikai viens - Darba tautas bloka - kandidātu saraksts. Citi alternatīvie saraksti noraidīti. Oficiāli paziņots, ka par minēto sarakstu nodoti 97,5% vēlētāju balsu. Maskavā padomju ziņu aģentūra TASS sniedza informāciju par vēlēšanu minēto iznākumu jau divpadsmit stundas pirms balsu skaitīšanas Latvijā.
Lai gan publicētā Darba tautas bloka vēlēšanu platforma nesaturēja prasību nodibināt padomju varu Latvijā un iestāties PSRS, jaunā ievēlētā Saeima pasludināja Latviju par sociālistisku republiku un iesniedza lūgumu to uzņemt PSRS. Bez debatēm pieņemtā deklarācija "Par Latvijas iestāšanos Padomju Sociālistisko Republiku Savienības sastāvā" mainīja valsts iekārtu un likvidēja formālo neatkarību.
