Stāsta vēsturiskais fons ir visai ikdienišķs. 19.gadsimta beigu pusē koloniālajām lielvalstīm dalot pasauli britu un vācieši ļoti bieži nokļuva interešu konfliktos. Šāds konflikts izraisījās arī par Zanzibāru, jo abas valstis izteica uz to savas pretenzijas. Konflikta atrisinājums gan tika panākts mierīgā ceļā, jo 1890.gadā noslēdza Heligolandes-Zanzibāras līgumu, kas noteica, ka briti var pievākt Zanzibāru, pretī iemainot Heligolandi – mazu saliņu pie Vācijas krastiem Ziemeļjūrā, kas vispār pienācās Dānijai. Lai nu kā ne mums tiesāt, kas kam pienācās, tikai atļaušos pateikt, ka manuprāt teritoriāli šis līgums Vācijai nebija izdevīgs, jo Zanzibāras 1651 kvadrātkilometru lielās un auglīgās salas vietā viņi saņēma 4,2 kvadrātkilometrus mazu klinšainu pleķi savu durvju priekšā.
Tomēr ne tas ir galvenais. Pēc līguma noslēgšanas zanzibārieši varēja mierīgi dzīvot plašās un varenās Britu impērijas paspārnē. Protams, viņiem no tā gandrīz nekāds labums neatlēca, izņemot Zanzibāras sultānu Hamādu bin Tuvaini Al-Busaidu, kurš ar britiem ļoti labi sadzīvoja, un tāpēc vēl joprojām bija sultāns.
Diemžēl katra cilvēka mūžs ir tik garš, cik tas ir un 1896.gada 25.augustā garā vārda īpašnieks nolika karoti lai, kā musulmanim pienāktos, dotos uz paradīzes dārziem pie 7 jaunavām. Nelielo apjukumu valstī izmantoja viņa brāļadēls Halids bin Bargašs, kurš ātri uzrīkoja nelielu apvērsumu un britiem iedeva kurvīti, pasakot, ka vairāk viņu pakalpojumi nebūs nepieciešami. Britiem gan bija citi plāni, tāpēc viņu kandidāts Hamuds bin Muhameds uzstādīja Bargašam ultimātu dažu stundu laikā atteikties no paša ieņemtā amata. Bargašs atbildes vietā sapulcināja 2800 vīru lielu karaspēku un piesavinājās sultāna jahtu „Glāzgova”, kas tobrīd bija noenkurota tuvējā ostā. Ar visu savu karaspēku, tas sāka nocietināties Sultāna pilī.
Arī briti nepalika atbildi parādā. Lai gan Bargašs vēl pēdējā brīdī centās vienoties par miera izlīgumu, izmantojot ASV pārstāvja palīdzību, tomēr briti palika nelokāmi un 27.augustā, 9 no rīta, tiklīdz beidzās ultimāta termiņš, atklāja pa pili savu 5 karakuģu uguni. Bez tam krastā tika izsēdināti britu jūras kājnieki, kas pievienojās aptuveni 900 britiem, lojālās, vietējās armijas karavīriem. Jau pēc pirmajām karakuģu zalvēm pils sabruka, tāpēc Bargašs ar saviem vēl atlikušajiem karavīriem steidzīgi atkāpās uz Vācijas konsulātu, kur tam bija apsolīts patvērums. Visa šaudīšanās un Bargaša straujā atkāpšanās ilga aptuveni 45 minūtes, jeb 100 kritušos no britu, bet 500 no zanzibāriešu puses. Šis konflikts, tad arī ir iemantojis pasaulē īsākā kara nosaukumu.
Interesantākais, ka pēc šī īsā kara Briti visus izdevumus pieprasīja segt Zanzibāras valdībai – ja gribi tapt nošauts, tad nopērc sev lodi.