Pirmais konflikts ar Britāniju Princim Rojam sākās jau gadu pēc ievākšanās pamestajā fortā. Kāds Lielbritānijas kara flotes kuģis pietuvojās fortam un mēģināja pie tā uzstādīt navigācijas boju. Jūraszemes teritoriālos ūdeņus aizstāvēt steidzās Roja dēls Maikls, kurš ar vairākiem brīdinājuma šāvieniem centās aizbaidīt strādnieku, kuram bija tā laime šo boju uzstādīt. Tā kā Beitu ģimene tobrīd vēl bija Lielbritānijas pavalstnieki, tad viņi tika saukti tās tiesas priekšā. Taču tiesa atzina, ka konflikta teritorija atrodas starptautiskos ūdeņos un tālab pret Beitiem nevar celt apsūdzību.
Nākamais lielākais konflikts izvērsās 1978.gadā. Beitu ģimenei esot prombūtnē varu nelielajā valstī centās sagrābt premjerministrs Aleksandrs G. Arčebalds, piesaistot nelielu skaitu Dānijas un Vācijas pilsoņu. Apvērsuma laikā tika sagūstīts jau iepriekš pieminētais Maikls, kurš bija palicis savas valsts sardzē arī šajā liktenīgajā dienā. Viņu palaida vaļā dažas dienas vēlāk – Nīderlandē. Atbildot uz šo nekaunīgo rīcību Beiti savāca nelielu skaitu bruņotu „jaunkareivju” un izmantojot helikopteru straujā triecienā savu valsti atguva, okupantus sagūstot un paziņojot, ka tie tagad ir karagūstekņi. Vadoties pēc Ženēvas konvencijas visi gūstekņi tūliņ gan tika atbrīvoti, izņemot Vācu advokātu Gernotu Pūtcu. Viņam bija piešķirta Jūraszemes pase, tāpēc viņam piesprieda 75 000 vācu marku lielu sodu par nodevību. Tā kā viņš atteicās maksāt, bet netika atbrīvots, procesā iesaistījās Vācijas valdība, kas pieprasīja Lielbritānijai izbeigt šo „marasmu”. Lielbritānija atkal atkratījās no šīs prasības, pamatojoties 1968.gada tiesas lēmumu, kurā bija apstiprināts, ka Jūraszeme neatrodas Lielbritānijas jurisdikcijā. Visbeidzot Vācija bija spiesta sūtīt savu diplomātu, lai tas vienojas ar Beitu ģimeni par gūstekņa atbrīvošanu. Viss tas beidzās ar to, ka Vācija bija spiesta nodibināt ar Jūraszemi diplomātiskās attiecības.
Lai gan valsts pastāvēja jau iepriekš, tomēr savu karogu, himnu, konstitūciju, valūtu (Jūraszemes dolārs, kas tiek pielīdzināts ASV dolāram) un pases Jūraszeme ieviesa tikai 1975.gadā. Valstiņai ir arī savas pastmarkas, kuras gan atzīst tikai dažas valstis – tostarp arī Beļģija.
Šī laikam ir vienīgā valsts, kuras oficiālo pasu skaits ir mazāks nekā viltoto. Ja oficiālo pasu skaits ir aptuveni 300, tad viltojumi ir 150 000. Tos 1997.gadā izgatavoja un laida apgrozībā jau pieminētais Gernots Pūtcs. Daudzas no tām tika pārdotas pat par 1000 ASV dolāriem.
Jūraszemi pārstāv arī daudzi sportisti, kas nav valsts iedzīvotāji. Viņiem ir savi pārstāvji minigolfā, futbolā. Kāda ASV vidusskolas futbola komanda pat risināja sarunas par iespēju kļūt par Nacionālo Jūraszemes komandu U-20 grupā.
Diemžēl šo valsti laikam nevarēs apciemot katrs kurš grib, jo vietējie, dēļ daudzo apvērsumu mēģinājumiem, ļoti uzmanās no svešiniekiem. Tāpēc ja ir vēlme uzzināt ko vairāk, tad rakstiet Jūraszemes iekšlietu birojam: SEALAND 1001, Sealand Post Bag, IP11 9SZ, UK.