Pēc Polijas 1939.gada septembra sakāves šķita, ka poļiem, vācu vārdiem sakot, ir kaput. Un gandrīz tā arī varēja uzskatīt, jo nedz padomju, nedz vācu puse poļus sevišķi nemīlēja – abi vēlējās šo teritoriju “atbrīvot” no nevēlamām personām – respektīvi – poļiem. Tomēr poļiem, kuri nu bija palikuši bez savas valsts, tā nešķita pieņemama ideja, tāpēc nacionāli noskaņotie poļi sāka organizēties.
Tiklīdz kā kara liesmas kauju laukos bija norimušas un kritušie apglabāti, dzīvi palikušie karavīri uz laiku novilka formastērpus, bet ciešāk satvēra ieročus. Varšavā izveidoja slepenu organizāciju ar nosaukumu Polijas Uzvaras vienība, kuru no emigrācijas vadīja ģenerālis Mihails Karsevics – Tokarzevskis. Līdz ar šīs organizācijas izveidi visā Polijā veidojās jaunas pagrīdes vienības. Dažu gadu laikā šajās vienībās dienošo karavīru skaits pieauga līdz pat 350 000 karotāju. 10 000 no tiem bija bijušās Polijas armijas virsnieku. 1942.gada 14.februārī šīs vienības ieguva nosaukumu Armia Krayova, jeb tulkojumā – Tēvijas armija. Šī armija nebija armija tās klasiskajā izpausmē. Šī armija bija daudz elastīgāka un gatavāka pielāgoties nekā citi militārie formējumi, tomēr reizē tā bija stingri organizēta: Polijas teritorija tika sadalīta 16 rajonos un 278 sīkākos apgabalos, kur katrā bija sava aizstāvju vienība.
Armijas pamatsastāvu veidoja parastie Polijas iedzīvotāji, kuri ikdienā nodarbojās ar savām lietām: strādāja, mācījās, izklaidējās utt. Nelegāli dzīvoja tikai virsnieki un dažas partizānu grupas, kuras veica atkal savu ikdienas darbu – spridzināja dzelzceļus, tiltus un vācu karavīrus. Tomēr daudz svarīgāks uzdevums bija ziņu ievākšana un piegādāšana sabiedrotajiem par vācu armijas izvietojumu austrumu frontē, lidlauku atrašanās vietām un visu citu, kas vien sabiedrotos varēja interesēt.
Par spīti tam, ka pagrīdes armija atradās vairāku tūkstošu kilometru attālumā no draudzīgiem spēkiem, tā sasniedza apbrīnojamus bruņojuma līmeni. Lielākoties ieroči nāca no kapitulējušās Polijas armijas noslēptajiem ieročiem. Tomēr, tā kā lielākā daļa no tiem bija noslēpti pavirši, tad lietojami bija tikai aptuveni 30%. Pavisam mazu daļu ieroču piegādāja rietumu sabiedrotie, no lidmašīnām izmetot speciālus konteinerus ar poļiem domāto bruņojumu. Daudzus ieročus ieguva no vācu karavīriem. Pašsaprotama lieta bija kādu frici nosist un tad pievākt viņa šaujamo, tāpat arī aplaupīt uz fronti braucošos vilcienu ešelonus, bet milzīgu ieroču skaitu poļi iegādājās melnajā tirgū, kur tos, savukārt, pārdeva paši vācu, itāļu un ungāru karavīri, kuriem svarīgāk šķita dabūt papildus alkohola un nikotīna devu, nekā dabūt pa mizu no komandiera par nozaudētu šauteni. Šo biznesa ideju pārtvēra Gestapo un pielāgojot to savām vajadzībām sāka izķert abu pušu tirgoņus. Daļa ieroču tika izgatavoti pagrīdes darbnīcās un mājās, bet vēl daļu salika no fabrikās nospertām detaļām.
Pirmā lielākā pagrīdes armijas mobilizācija norisinājās 1942.gada 31.decembrī. No nelielas poļu pilsētiņas Zamoskas vācieši pēkšņi sāka “evakuēt” vietējos iedzīvotājus. Protams, tiklīdz kā evakuācija bija paveikta, pie durvīm parādījās vācietis, kurš bija ieradies šeit apmesties uz dzīvi. Rezultātā Armia Krayova sacēlās un vācu karaspēks līdz pat 1943.gada maijam dabūja ar brutālu spēku argumentēt, kāpēc šeit jādzīvo vāciešiem. Gala rezultātā viņiem apnika, jo poļu arguments – vēl brutālāks spēks, izrādījās stiprāks.
Tomēr tas vēl bija tikai sākums....
