Profesors Juris Dreifelds izteica uztraukumu par mediju koncentrācijas draudiem. Šādā situācijā plašsaziņas līdzekļi kļūst aizvien atkarīgāki no lielajām firmām un bankām. J. Dreifelds minēja divus atšķirīgus piemērus - kad mediju magnāts Rūperts Mērdoks pārņēma ASV preses izdevumu „The Wall Street Journal” un divas Latvijas televīzijas – Latvijas Neatkarīgo televīziju (LNT) un TV 5. Viņpus okeānam uzreiz radās „dzīva diskusija”, ko jaunais medija īpašnieks drīkst vai nedrīkst darīt ar šo laikrakstu. Savukārt, Latvijā pēc LNT un TV nopirkšanas neviens nepauda sevišķu satraukumu.
„Draudi ir reāli, pat ja mēs tos negribam atzīt,” par mediju koncentrāciju izteicās Augstākās tiesas administrācijas vadītāja Anita Kehre. Gadsimtu mijā masu informācijas līdzekļu atrašanās lielo uzņēmumu varā vēl neradīja draudus mediju plurālismam. Pēdējos gados vairākās Eiropas Savienības valstīs ir veikti šīs jomas pētījumi. To rezultāts ir dažādas rekomendācijas, tostarp, aicinājums regulēt mediju koncentrāciju ar likuma palīdzību. J. Dreifelds informēja, ka vairāki Eiropas eksperti aicina izveidot aizsargvalni, lai aizsargātu plurālismu jeb viedokļu daudzveidību masu saziņas līdzekļos. A. Kehre gan piebilda, ka pagaidām nav acīmredzamu sakarību starp mediju īpašniekiem un mediju saturu.
Saskata problēmas LTV darbībā
Latvijas Universitātes (LU) profesore komunikāciju teorijās Inta Brikše norādīja, ka sabiedriskajā televīzijā jau desmit gadus ir menedžmenta problēmas, par piemēru minot arī slikto apraides situāciju. LTV ģenerāldirektors Jānis Holšteins gan akcentēja, ka viņa vadītā organizācija ir vienīgā ar apraidi visā Latvijā. Biežās televīzijas vadītāju maiņas iemesls, viņaprāt, ir nevis nemācēšana vadīt šo mediju, bet gan naudas trūkums. Viņam piebalsoja bijušais LTV ģenerāldirektors un pašreizējais Saeimas deputāts Uldis Grava (Jaunais Laiks), kurš akcentēja mazo valsts atbalstu sabiedriskajai televīzijai un radio.
Arī žurnālists Jānis Domburs izteica izbrīnu par mazo finansējumu sabiedriskajām raidorganizācijām, salīdzinot ar budžeta apjomu. Latvijas Žurnālistu savienības vadītājs Ainārs Dimants aicināja ieviest abonēšanas maksu, tomēr U. Grava pieļāva, ka „tauta to uztvers kā jaunu nodokli”.
Nacionālās Radio un Televīzijas padomes (NRTP) pārstāvis Andris Mellakauls skaidroja, ka sabiedriskajai televīzijai ir izvēle piesaistīt skatītājus ar populāro popkultūras produkciju vai arī, veidojot sabiedrisko pasūtījumu. J. Holšteins gan skaidroja, ka, ja LTV nenāktos pašai meklēt, kur ņemt 40% finansējuma, tad „varētu būt drosmīgāka programma”.
Bez kritikas neiztika arī NRTP, kuru I. Brikša aicināja atzīt, ka tā „ir sevi izsmēlusi”. Padomes pārstāvji ir jāizvirza nevalstiskajām organizācijām, nevis politiķiem, uzsvēra A. Dimants. Saeimas deputāte Ilma Čepāne (JL) gan prognozēja, ka NRTP locekļu vietā tiks ielikti savējie cilvēki, līdzīgi, kā tas jau noticis Satversmes tiesā un citur. Parlamenta loceklis Māris Krastiņš (Tautas Partija) nesniedza pretargumentus šādam pieņēmumam.