Atbildes vietā uz aizjūras zemēm tika nosūtīts papildus britu karaspēks, kuram tika pievienoti karavīri no Vācijas – Hesenes. Vienkārši vāciešiem ļoti gribējās pielikt savu roku visās lietās, kas saistītas ar kolonijām.
Vietā, kur tagad atrodas viena no pasaules lielākajām pilsētām – Ņujorka, tolaik bija vēl meži un lauki. Līdz ar to karojošās puses varēja izvērsties un pilnā mērā noskaidrot attiecības, neko daudz neizpostot.
Amerikāņi, kopskaitā ap 2000 vīru, jau pieminētā ģenerāļa un pirmā valsts prezidenta Džordža Vašingtona un vēl trīs ģenerāļu – Natanjela Grīna, Izraēla Putnama un Tomasa Ņūtona vadībā nostājās Manhetenas salas ziemeļdaļā – Hārlemā.
Tiem pretī nostājās iepriekš minētie 5000 briti un vācieši ģenerāļa Aleksandra Leslija vadībā, kuri iepriekšējā dienā bija izcēlušies Kipa līcī Manhetenas ziemeļos.
Loģiski spriežot britiem vajadzēja uzvarēt šo kauju un tā gandrīz arī sanāca, ja vien... kā zināms amerikāņi ātri apvainojas un tas notika arī šoreiz.
Kaujas sākumā briti droši devās uz priekšu un amerikāņi jau sāka atkāpties. Briti redzot, ka kauja ir vinnēta, nolēma vēl paņirgāties par atkāpjošamies amerikāņiem. Mums laikam to būs grūti saprast, tomēr vislielāko apvainojumu izraisīja britu pūšana lapsu medību taurēs. Amerikāņi to uztvēra ļoti sāpīgi – it kā briti viņus dotos medīt kā lapsas.
Gala rezultātā amerikāņi strauji pārgāja uzbrukumā britus paņemot uz izbrīnu. Izbrīns bija tik liels, ka kauja tika zaudēta. Koloniju apspiedēji zaudēja 300 kritušos un 90 ievainotos, tai pat laikā vinnētāji zaudēja ap 100 ievainotos un 30 kritušos.
