Bez maz vai šāds attīstības scenārijs izvērtās laika posmā no 1920.gada augusta līdz oktobrim, bet kaimiņu ķīviņu sekas ilga līdz pat 1938.gadam. Tautas, kas iepriekš bija lepojušās ar savu kopīgo un vareno vēsturi, nu kļuva par niknākajiem ienaidniekiem.
Konflikta eskalācija bija pašsaprotama un to tādu varēja arī iztēloties. Viss sākās ar jaunizveidotās Padomju Krievijas plāniem iekurt vispasaules revolūcijas liesmu – t.i. nodibināt padomju valstis visā Eiropā un pēc tam pārējā pasaulē. Sarkanā armija devās virzienā uz rietumiem, pie reizes ieņemot arī Viļņu. Padomju vadoņi labi zināja, ka jau labu laiku poļi ar leišiem kašķējas par šo pilsētu un tai pieguļošo apgabalu, tomēr šie mazie kašķi vēl nebija pārtapuši par karu. Bija notikušas vairākas šaudīšanās starp abām pusēm un nepatika vienam pret otru pieauga. To veiksmīgi izmantoja boļševiki, svinīgi paziņojot, ka Viļņa oficiāli pieder Lietuvai.
Viss jau, veroties no Lietuvas puses, būtu bijis labi, ja 1920.gada augustā Sarkanā armijā nebūtu piedzīvojusi grandiozu sakāvi pie Varšavas, kas noveda pie tā, ka visa kara varza tagad vēlās atpakaļ. Polijas karavīri dzenoties pakaļ sarkanajiem uzdūrās uz Lietuvas armijas grupām, kas izmantojot gadījumu jau bija iekāpušas poļu zemītē. Konfliktu mēģināja atrisināt mierīgā ceļā un 1920.gada 7.oktobrī Suvalkos tika parakstīts līgums, kurā skaidri un gaiši, melns uz balta bija rakstīts, ka Viļņa pieder Lietuvai.
Poļi, lai gan oficiāli atzina šo situāciju, klusībā tomēr grauza nagus un domāja kā Viļņu dabūt atpakaļ. Atrisinājums tika atrasts ātri, jo pēc divām dienām, oficiāli Polijas valdībai nezinot, bet neoficiāli to komandējot, sacēlās poļu ģenerālis Lučana Žeļigovskis, kurš ar saviem karavīriem vienkārši iesoļoja Viļņas apgabalā. Poļi oficiāli paziņoja, ka tie neko nezin un vispār, ka ģenerāļa rīcībā karo vietējie Viļņas iedzīvotāji un lai leiši ar šo problēmu paši tiek galā. Lai pilnībā to attaisnotu vēl tika nodibināta marionešu valsts ar visai dīvainu nosaukumu – Centrāllietuvas republika.
Tad nu šīs republikas karaspēks braši soļoja uz priekšu un leiši jau baidījās, ka pazaudēs savu otro galvaspilsētu – Kauņu (Kura oficiāli nemaz nebija galvaspilsēta – te tikai atradās valsts iestādes, jo kā leiši paši uzskatīja, tad īstā galvaspilsēta ir tikai un vienīgi Viļņa.). Šī iemesla dēļ leiši sāka turēties divtik stipri. Talkā nāca arī Tautu savienība, kuras pārstāvji centās poļus nomierināt, tomēr rezultāti bija tādi paši kā vienmēr – nekādi. Padomju Krievija, kautri, piedāvāja leišiem savu palīdzību, bet arī tā tika noraidīta. Kara lūzums pienāca no 1920.gada 19. līdz 21. novembrim, kad Lietuvas armija pārņēma iniciatīvu un uzsāka maršēt uz Viļņu. Šajā brīdī atkal iejaucās Tautu savienība, skaidri un gaiši pasakot, ka ja tagad kaušanās netiks izbeigta šeit ieradīsies britu un franču un visu nokārtos izmantojot savas metodes.
Tas abus pretiniekus atkal apklusināja. Pēc garām sarunām, vēlēšanām un citām demokrātisma izpausmēm tomēr Viļņa, par prieku poļiem, bet skumjām lietuviešiem, palika “kā strīdīga teritorija Polijas sastāvā”.
Protams tas lietuviešus grauza. Abu valstu attiecības nebija labas visu starpkaru periodu. Valstīm pat nebija diplomātisko sakaru līdz 1938.gadam, kad kādā nelaimīgā dienā kārtējais leišu robežsargs noblieza kārtējo poļu robežsargu (Starp citu šādi gadījumi bija visai bieži.), kurš, it kā, bija pārkāpis valsts robežu. Polijai ar to pietika un Lietuvai tika iesniegts ultimāts – 24 stundu laikā nodibināt ar Poliju diplomātiskos sakarus, savādāk poļi paši ņems un nodibinās sakarus ar leišiem – kaujas laukā. Lietuva piekrita.
Un šis ir tikai viens no piemēriem tam, cik sarežģīta ir Austrumeiropas vēsture...
