Sacensība par kosmosa apgūšanu sākās tūlīt pēc Otrā pasaules kara, lai gan sapņi, kas ar to saistīti, nāca jau no brīža, kad cilvēks jau iemācījās lidot. Sākumā ar gaisa balonu, tad dirižabļiem, tad ar pirmajām lidmašīnām utt. Kā viens no pirmajiem raķešbūves pirmsācējiem noteikti jāmin baltvācu izcelsmes izgudrotājs Fridrihs Canders, kurš savulaik dzīvoja tepat Rīgā. Trīsdesmitajos gados viņa vadībā tika izgudroti pirmie reaktīvie dzinēji, kuri darbojās ar saspiestu gaisu, skābekli un benzīnu. Diemžēl 1933.gadā talantīgais zinātnieks, atrodoties Krievijā, saslima ar tīfu un nomira. Tomēr raķešbūvi tas neapstādināja, jo arī citviet pasaulē atradās entuziasti, kas savu dzīvi veltīja progresīvajam pārvietošanās līdzeklim.
Ap šo pašu laiku par raķetēm ieinteresējās Trešā reiha darboņi. Tā kā Versaļas līguma noteikumos bija noteikti stingri ierobežojumi Vācijai pieejamajai tālšāvēja artilērijai, tad tika rasts jauns risinājums – raķetes. Tiesa gan, ar tām cilvēku kosmosā aizšaut vēl neviens neplānoja, toties plānoja aizšaut uz Londonu dažas tonnas sprāgstvielu. Projektā izgatavotā raķete saucās V-2 (Fau-2). Fričiem ar to bija vēl par maz, tāpēc tika gudrots, kā kaut ko līdzīgu aizšaut uz ASV – Vašingtonu un Ņujorku. Pētot šo problemātiku tika nolemts, ka raķetes ļoti ērti varētu izšaut no zemūdenes. Tiesa gan tas palika tikai projektu līmenī, toties raķetes sāka izmantot lidmašīnās – jaunais izgudrojums iedzina šausmas visos Vācijas pretinieku lidotājos, jo fričus gaisā vairs neviens nespēja notvert. Diemžēl izgudrojums nāca par vēlu un ja gaisā fričus nenoķēra, tad uz zemes to izdarīja divtik sekmīgi.
Pēc kara starp uzvarētājiem sākās skriešanās, kurš saķers vairāk friču zinātniekus un vairāk idejas par raķešbūvi. Vairāk paveicās amerikāņiem un viņi nu varēja pilnvērtīgi izveidot savu kosmosa aģentūru NASA.
Neskatoties uz to sacensības bija sākušās. Divi pasaules lielākie ienaidnieki ar abreviatūrām nosaukumos ASV un PSRS, nu kļuva par lielākajiem sāncenšiem arī kosmosā.
Pirmajā, otrajā un trešajā nominācijā pārliecinoši uzvarēja PSRS, jo pirmie palaida zemes mākslīgo pavadoni (1957.gada 4.oktobris) un pirmie uzšāva kosmosā suņus. Jau 1951.gadā pirmie trīs četrkājainie draugi – Deziks, Čigāns un Lisa izlidoja zemes atmosfērā, tomēr kosmosu vēl nesasniedza. Bija vēl daži mēģinājumi, bet… nekā. Kosmosu izdevās sasniegt 1957.gadā krievu sunim Laika. Tiesa gan, viņš nomira – oficiāli stresa dēļ, bet neoficiāli – pietrūka skābekļa. Nākamie divi eksemplāri uzsprāga lidojuma 28 sekundē. Kosmosu sasniedza un uz zemes atgriezās 1960.gada 15.augustā kosmosā izšautie Belka un Strelka.
Nākamais dzīvais eksemplārs kosmosā bija Jurijs Gagarins, kurš ar savu Vostok-1 108 minūšu ilgā lidojumā 1961.gada 15.aprīlkī vienu reizi aplidoja zemeslodi.
Protams, klīst baumas, ka patiesībā tas nekad nav noticis un tas viss ir fikcija. Bet tomēr – pretējais vēl joprojām nav pierādīts.
ASV iekost PSRS izdevās tikai 1969.gadā 20.jūlijā, kad uz Mēness tika pateikti jau ievadā minētie leģendārie vārdi. Arī par šo sasniegumu tiek teikts, ka tas patiesībā nekad nav noticis. Tiek meklētas dažādas nesakritības uzņemtajos videomateriālos utt.
Tomēr neskatoties uz to visu cilvēki kosmosu ir iekarojuši un turpina to darīt visai sekmīgi. Ja jau pat daži visai biezi frukti var atļauties sevi uzšaut debesīs samaksājot dažus desmitus miljonus, tad laikam drīz nebūs tālu tas laiks, kad mazais Pēterītis, atbildot uz radu jautājumu: „Nu, Pēterīt, par ko tad tu nākotnē gribi kļūt?”, varēs mierīgi atbildēt: „Par kosmonautu!”. Un šoreiz tie nebūs tukši knauķa sapņi, bet gan reāls iemesls vecāku satraukumam par savas atvases iespējām sasprāgt lupatu lēveros kaut kur starp pacelšanās 35 un 37 sekundi.
