Nodarbinātības pieaugums balstīja gan darba meklētāju skaita samazināšanos, gan ekonomiski neaktīvo iedzīvotāju iesaistīšanos darba tirgū. 3.ceturksnī neaktīvo cilvēku skaits samazinājās līdz 34% no visiem iedzīvotājiem vecumā no 15 līdz 74 gadiem.
Darba meklētāju skaita kritums 3.ceturksnī paātrinājās. Darba meklētāju skaits samazinājās par 15.6 tūkst. (9.6 tūkst. iepriekšējā ceturksnī), sasniedzot 210 tūkst. cilvēku. Tādējādi darba meklētāju īpatsvars saruka līdz 18% no ekonomiski aktīviem iedzīvotājiem (19.4% 2.ceturksnī). Daļēji bezdarba mazināšanos 3.ceturksnī vēl ietekmēja sezonālie darbi, kā arī emigrācija, jo jaunu pastāvīgu darba vietu radīšana vēl ir ļoti lēna. Tajā pat laikā ilgtermiņa bezdarbs jeb to cilvēku skaits, kas meklē darbu jau ilgāk par 1 gadu, turpināja palielināties, sasniedzot 100 tūkst. (99 tūkst. 2.ceturksnī).
Līdz ar ekonomiskās aktivitātes izaugsmi sagaidāms, ka nodarbinātības kāpums turpināsies arī nākamgad. Tomēr jāatceras, ka krīzes laikā darbaspēka izmaksu samazināšana notika, t.sk. arī mazinot darba stundu skaitu. Tāpēc nākamgad nodarbinātības kāpums prognozēts lēnāks nekā darba stundu pieaugums, proti, darba dēvēji līdz ar aktivitātes palielināšanos, visticamāk, no sākuma mēģinās noslogot jau esošos darbiniekus. Jauno darba vietu radīšana, visticamāk, būs lēna. Līdz ar to nav vēl pamata pārliekam optimismam par bezdarba strauju samazināšanos. Pēdējie dati no NVA liecina par to, ka reģistrētais bezdarba līmenis novembrī vairs nekrīt (t.i., sezonālie darbi beigušies). Arī uzņēmumi vēl ir ļoti piesardzīgi savos plānos darbinieku skaita palielināšanai. Prognozējams, ka 2011.gadā vidējais darba meklētāju īpatsvars samazināsies līdz 17-17.5% no 19-19.5% šogad.
Ir daudzi signāli, kas norāda uz nelīdzsvarotību darba tirgū un sekojošām sociālam problēmām (piem., pieaugoša nevienlīdzība) - gandrīz divreiz augstāks darba meklētāju īpatsvars jauniešu vidū, liels ilgstošo darba meklētāju skaits (ap 48% no visiem darba meklētājiem), strauji pieaugošs trūcīgo personu skaits. Jo ilgāk iedzīvotāji atrodas ārpus darba tirgus, jo grūtāk viņiem pēc tam atrast jaunu darbu, īpaši, ņemot vērā, ka tādās nozarēs kā būvniecībā vai tirdzniecībā vēl ļoti ilgu laiku nevajadzēs tik daudz darbinieku, cik tās nodarbināja pirms krīzes. Tas nozīmē, ka ir nepieciešama rīcība no valsts puses, lai veicinātu jaunu darba vietu radīšanu. Vitāli svarīga ir reforma profesionālajā un augstākajā izglītībā (t.sk. arī uzņēmumu iesaistīšanās mācību procesā) - tas tieši nepalielina nodarbinātību, bet kvalitatīva un pieejama izglītība dod iespēju bezdarbniekiem pārkvalificēties un iegūt nepieciešamās un tirgū pieprasītās zināšanas un prasmes, kas savukārt palīdz pēc tam atrast darbu.
Turklāt ir jārada īpašs atbalsts ievainojamākām iedzīvotāju grupām, lai palīdzētu tiem ienākt darba tirgū. To var darīt, piemērām, samazinot valsts obligātās sociālās apdrošināšanas iemaksas tādām mērķa grupām kā ilgtermiņa bezdarbnieki un jaunieši. Tomēr šādām subsīdijām jābūt īslaicīgām, uz noteiktu laiku un orientētām tikai uz problēmu grupām. Turklāt daudzos darbaspēka pētījumos secināts, ka šīs subsīdijas nedrīkst balstīt atsevišķas nozares, lai nekropļotu darbaspēka kustību starp sektoriem.