Ja sensenos laikos metodes bija daudz vienkāršākas – nabaga upurim pajautāja, vai viņš vēlas ko teikt, bet ja izrādījās, ka nevēlas, tad, runājot tiesiskiem terminiem – fiziski iespaidoja, tad laika gaitā metodes, informācijas iegūšanai no apcietinātā, sagūstītā vai savaņģotā cilvēciņa, ir kļuvušas daudz rafinētākas.
Kā pirmie tehnoloģijas attīstītāji jāmin senie romieši, kas nopratināšanu laikā sāka izmantot dažādus spīdzināšanas paņēmienus. Profesionāļi strīdas, vai, piemēram, populārais soda veids - krustā sišana ir vai nav spīdzināšana. To šobrīd vairāk gan sauc par nāves soda veidu, bet tie kas izdzīvoja? Vai tie bija spīdzināti, vai tomēr nāvi pārdzīvojušie.
Ja Romā spīdzināšanas metodes izmantoja galvenokārt pret kristiešiem, tad viduslaikos viss bija otrādi. Kristieši šīs metodes sāka izmantot pret citiem – viņuprāt neticīgajiem. Oficiāli baznīcas izvērsta inkvizīcija sāka parādīties 12.gadsimtā. Savulaik ļoti profesionālā līmenī savu darbu attīstīja Spānijas inkvizīcija, kuru nodibināja pāvests Siksts IV, 1492.gadā izdodot Alhambras dekrētu, kurā gan bija noteikts, ka šādā veidā jāmēģina Spānija atbrīvot no palikušajiem mauriem un ebrejiem.
Metodes, kuras šajā laikā pielietoja, bija ļoti plašas. Pārsvarā izmantoja trīs substances – ūdeni, uguni un dzelzi, bet nepieciešamības gadījumā spīdzinātāja rīcībā bija visa viņa plašā izdoma.
Plaši pielietots ūdens tika lai noteiktu, vai gadījumā apsūdzētā sieviete ir vai nav ragana. Apsūdzētajai, kura nav atzinusies, piesien kādu smagumu. Tad šo sievieti ielaiž dīķī un skatās, kas notiks. Ja sieviete nogrima, tad nebija vainīga un visi varēja tikai skumji nopūsties un secināt, ka kļūdījušies, bet ja savukārt sieviete peldēja pa ūdens virsu, tad, pēc visiem priekšnoteikumiem, viņai palīdzēja pats sātans un viņa bija sadedzināma.
Uguns vienmēr ir bijis spīdzinātāju viens no galvenajiem darbarīkiem. Tā kā ļoti labi zinām, cik ātri var apdedzināties, tad nav jāstāsta, kāds izskatās ķermenis paturēts tajā apmēram minūti, vai piemēram satverts ar „uzsildītām” metāla knaiblēm.
Populāra bija arī ķermeņa stiepšana un saspiešana. Pēc šādām „procedūrām” spīdzinātais pat bieži vien vairs nespēja neko atbildēt, jo bija jau nomiris.
Modernās spīdzināšanas pirmsākumi laikam jāmeklē 19.gadsimtā, kad šādas metodes sāka pielietot arī policija. Laikam vistālāk šajās metodēs tika Vācijas GESTAPO un PSRS Čeka. Viņu izstrādātās metodes aptvēra ļoti plašu darbību spektru.
Arī Latvijā savulaik darbojās šīs abas iestādes. Viena no tām – Čeka – atradās visiem labi zināmajā Stūra mājā – Brīvības un Stabu ielas stūrī. Tie kas tur pabijuši 1940./1941.gadā un pēc Otrā pasaules kara var stāstīt tikai šausmu stāstus.
Modernajā pasaulē spīdzināšanā izmanto visu. Cilvēkiem rada morālas ciešanas, injicē zāles un narkotikas, kas traucē to apziņu, vai liek justies runīgam. Izmanto elektrību un visas vecās labās zināmās metodes.
Lieki piebilst, ka spīdzināšana ir aizliegta ar veselu lērumu līgumu – tostarp arī Ženēvas konvensiju.