Tas nozīmē, ka šim cilvēkam ir jābūt pieredzei un sabiedrībai ir jāuzticas viņam. Ja kandidāts nav pārāk pazīstams, tad tāpat kā Rietumu demokrātijās, ir jāizvērtē nosauktās personas nostāja dažādos jautājumos un pieņemtie lēmumi. Protams, kritikai, kas varētu būt vērsta pret viņu, ir jābūt objektīvi pamatotai. Nedrīkst krist otrā galējībā, noliedzot kandidātu subjektīvas nepatikas dēļ.
Ir pamatotas bažas vai šādu sabiedrības uzticību baudošu premjeru atkal varētu virzīt Tautas partija (TP). Neizskatās, ka tā būtu pilnīgi gatava vētīt savas rindas un politiskās rīcības tradīcijas. Tai pašā laikā nav noliedzams, ka TP ir lielākā Saeimas frakcija, kura spēj piedāvāt profesionālus un pieredzējušus cilvēkus.
Tomēr nopietni ir jāizvērtē arī citas iespējas, piemēram, citas partijas pārstāvis vai no partijām neatkarīgs valdības vadītājs. Otra varbūtība nebūtu unikāla, jo jau 1995.gadā, kad 6.Saeima savas sašķeltības dēļ nespēja vienoties, par premjeru ievēlēja Andri Šķēli, tolaik neatkarīgu kandidātu.
Kopš tā laika ir pagājuši nepilni 12 gadi un Šķēles uzvārds joprojām spēlē nozīmīgu lomu Latvijas politikā, diemžēl ar negatīvu nokrāsu, kā tas redzams kaut vai Jūrmalgeitā un TP pozitīvisma kampaņas finansēšanā. Bet kā gan Mākoņmājas saimnieks ir saistīts ar jaunā Ministru prezidenta nominēšanu?
Šeit der atcerēties, ka minētais TP ierindas biedrs piedalījās Valsts prezidenta iecelšanas procesā. Tas nozīmē, ka Valda Zatlera rīcība, nominējot jauno premjerministru, parādīs, cik ļoti liela ir viņa atkarība no tās personas, kura Jūrmalas domes vadošā amatā centās ielikt „lielāko kretīnu”. Loskutova gadījumā rādās, ka Šķēle pārrēķinājās (ja atceramies KNAB priekšnieka stāstīto par sarunu ar Andri Šķēli un Aivaru Lembergu pirms viņa ievēlēšanas). Drīz uzzināsim, kā būs ar Zatleru.
