Ziemassvētku kauju maketa atklāšana

Ziemassvētku kaujas pēc vecā stila norisinājās 1916.gadā no 23.-29.decembrim (pēc šobrīd izmantotā kalendāra tas būtu no 5.-11.janvārim 1917.gadā). Operācija, kurā pirmoreiz tika izmantota jauna taktika – negaidīts nakts uzbrukums, mērķis – pārraut vācu pozīcijas apmēram 30 km garā frontes joslā, lai tālāk dotos Jelgavas virzienā.

Straujā triecienā tika ieņemti vācu ierakumi un fronte pārrauta, tālākais uzbrukums apsīka, papildspēku trūkuma dēļ, ko krievu virspavēlniecība nebija sagatavojusi. Divas diennaktis strēlnieki aizstāvēja iekarotās pozīcijas, atsitot nemitīgus pretuzbrukumus. 25. decembrī (7. janvārī) tika ieņemts Ložmetējkalns. Vācieši zaudētās pozīcijas neatguva un līdz papildspēku piesaistīšanai karadarbība pierima. Un arī latviešu strēlnieku vienības, kas bija cietušas milzīgus zaudējumus tika nosūtītas atpūtā līdz janvāra kaujām. Taču pārrautā aizsardzības līnija bija viens no grandiozākajiem sasniegumiem cīņu gaitā.

Par pārrauto vācu aizsardzības līniju liecina netālu uzstādītā piemiņas zīme 6 m augsts koka zobens.

Izgatavotā maketa laukums ir 2x3 m, tā pamatu veido siltumizolējošās putas, purvu – dabiski tam piederīgi materiāli – sūnas, citi augi, atjautīgi izmantotas krāsotas smilgas, kas veido egles, priedes. Izmantoto sērkociņu skaits visdrīzāk nav izmērāms. Ne viens vien centās saskaitīt izvietotās figūriņas, lielākais sasniegums, liekas, bija noteiktā laukumā latviešu strēlnieku pusē saskaitītās apmēram 50, maketā gan tās kopumā ap diviem simtiem.

Kā izrādās miniatūrās, kādus pāris centimetrus garās plastmasas cilvēku figūriņas nav iegādātas vienā gabalā esošas, bet to atsevišķas ķermeņa daļas līmētas kopā, lai panāktu vēlamo figūriņas pozu, un pēc tam izkrāsotas.

„Mangaļu” mājās, kas pēc nopostīšanas no jauna uzceltas pagājuša gadsimta 20.gados, aplūkojama arī fotogrāfiju un dažādu atrasto priekšmetu kolekcija, sākot ar patronām un dzeloņstiepļu fragmentiem, lāpstām, līdz sadzīves priekšmetiem, krūzītēm, cigarešu etviju atliekām, un citiem.

Turpat autentiski atjaunots arī fragments no gandrīz 30 km garā t.s. vācu vaļņa, kas stiepās pāri Tīreļu purvam, tas piederīgs vācu pirmajai nocietinājumu līnijai. Zemes valnis, nostiprināts baļķiem, pārsniedza 2,5 m, arī tā platums līdzīgs, turklāt tolaik tas papildus nodrošināts ar dzeloņdrāšu aizsargjoslām, tā priekšā izraksts grāvis.

Rudens jau ar sala sajūta gaisā un elpas mutuļos, purva brūnie ūdeņi, lapas un sažuvušu smilgu lauki, aptracis dzenis kokā, kas nemitējas klauvēt, zābaki slīd pa lietus nopulētajiem koka tiltiņiem kā pa ziepēm, gailenes zaļās sūnās, smaržojošas koka barakas, kāposti ar desiņām, un piparmētru tēja, ugunskurs, kura dūmi sīvi kož acīs. Tas ir tas, kas apkārt. Pa vidu – jaunsargi, skolnieki, bijušie zemessargi, ģimenes ar bērniem, apmēram tāds ir sanākušo raibais sastāvs, kam dota iespēja pacilāt gan senākus, gan šobrīd armijas vajadzībām izmantotus ieročus, kas raisa milzīgu interesi. Ilgi gaidīta, ap četriem ierodas arī vīru kopa „Vilki”, un jau pustumsā ap ugunskuru ieskanas dažādiem laikiem piederīgas karavīru dziesmas, laiku pa laikam, pār koku galiem aizšaujoties pa kādai zaļas vai oranžas krāsas signālraķetei.