Pie kapu vārtiem sapulcējušies skauti, kā noprotams pēc kaklautiem, pēc svilpes signāla sastājas vienībā un dodas iekšā pa vārtiem.
Ārpus centrālā laukuma, valda gandrīz pilnīga tumsa, tikai pie pāris kopiņām pa ziedu pušķim vai svecei, iededzu tur svecīti un brīdi pakavējos pie kāda kapa. Centrālajā daļā gar kritušo piemiņas plāksnīšu rindām zibsnī gaismiņas, liekas, šogad tā klusi un pablāvi, salīdzinājumā ar pagājušā gada liesmiņu jūru, pretī Mātes Latvijas tēlam, kā ierasts smilšu kastēs saliktas svecītes, tur lielākoties kavējas ģimenes ar bērniem un vecāki ļaudis.
Arī pie Brīvības pieminekļa nelieli ļaužu pulciņi, liek ziedus, fotografējas. Koncerts šoreiz norisinās nevis pie Okupācijas muzeja, bet 11.novembra krastmalā, kur noveidota skatuve. Atšķirībā no citiem gadiem, mēģināts uzsvērt 11. novembri kā svinamo nevis tikai piemiņas dienu, jo, pirmkārt, šī diena iezīmēta kā uzvara pār Bermonta armiju 1919. gadā, tādēļ, godinot kritušos, vienlaikus jāatceras, ka viņi krita, lai būtu iespēja svinēt uzvaru.
Pils mūris kā allaž pārtapis liesmojošā sienā. Uz skatuves viens pēc otra kāpj seno dziesmu zinātāji – vīru kopa "Vilki", "Vilkači", notiek seno cīņu un karavīru tuvcīņas paraugdemonstrējumi, uzstājas folkloras kopa "Kraujasgentis". Tikmēr krastmalā iedegas vairāki mazie ugunskuri, ap kuriem pulcējas ļaužu grupas uz kopīgu sadziedāšanos.
Pasākuma pirmo daļu noslēdz „Vilki”, kā vienmēr gūstot visplašāko skatītāju atzinību, taču, godīgi sakot, liekas, ka šīs variants – dziedot uz skatuves, lai arī dod iespēju to vērot daudz vairāk skatītājiem un klausītājiem, atņem kādu īpašu noskaņu, kas visus gadus valdījusi pulcējoties ciešā lokā ap ugunskuru un dziedātājiem pie paša pils mūra, šoreiz tas patiesi koncerts, citkārt tā bija daudz tuvāka un intīmāka sadziedāšanās.
Nu jau visi pulcējas vienotā gājienā, lai Lielā Kristapa statujas piekājē ielaistu Daugavā uguns plostu, kritušo un bez vēsts pazudušo piemiņai, sākumā gan gaužām neveiksmīgi plosts gāžas, dūmo, bet beidzot pēc ilgstošiem pūliņiem tas tomēr dodas tumšo ūdeņu ceļā.
Sildot rokas ar karstās tējas glāzi, ko gādīgi piedāvā lauka virtuves puiši, dodos iekšā Anglikāņu baznīcā, kur notiek šai dienai veltīts koncerts „Satikšanās”, pēc nedēļas sākuma tumšajām muzikālajām noskaņām, baznīca tagad vērusi durvis tradicionālajai un klasiskajai mūzikai, tomēr ne gluži tik klasiskai kā parasti, valdošajā atmosfērā ir kaut kas bezgala brīvs un viegls, tie gan Volfganga Dārziņa skaņdarbi, gan Aināra Paukšēna un Valda Muktupāvela radītie darbi. Izpaliek gan programmiņā piesolītie Pētera Brūvera dzejas lasījumi, tomēr klausoties Ievas Paršas un Līgas Priedes balsīs un liegajās mūzikas skaņās, liekas, nekā šeit netrūkst. Dziedājums gan brīžam uzbur mazliet vairāk Ziemsvētku sajūtu. Čells, kokle, dūdas, ģitāra. Ērģeles un balss fenomenālais instruments, ko liek lietā Rūta Muktupāvela tradicionālajās un kara dziesmās. Un galvenais, ka šis koncerts ir ļoti kompakts, tas nenogurdina klausītāju liekot atkal un atkal vērties pulkstenī un gaidot beigas vai nemanīti cenšoties izslīdēt no telpas, nē, gana daudz, lai būtu labi. Kā mīnusu gan jāpiemin brīžam slikto dzirdamību, daļai mūziķu nebūtu bijis par ļaunu izmantot turpat esošos mikrofonus, jo brīžam skaņu pilnība zāles beigas īsti nesasniedza, tas gan vairāk attiecas uz runāto tekstu, mazāk uz mūziku. Visu noslēdz Valda Muktupāvela instrumentālais darbs „Uguns mūzika”, ko rada dažādu instrumentu un skaņu kopums, vibrējošas skaņas viļņojas caur velvēm un arī sirdij. Paldies, autoriem par šo baudījumu.
Tikām krastmalā viss turpinās, koncerta otrā daļa aktrises Katrīnes Pasternakas vadībā, izskan gan "Astro'n'out", Valtera un Kažas dziedājums, tiek stāstīti karavīru stāsti, izsekojot Latvijas valsts likteņgaitas dažādos laikos un, protams, būtisks uzsvars tiek likts arī uz nule kā tapušajiem "Rīgas sargiem". Visai izdevies pasākums un tomēr jāatzīst, ka šajā vakara daļā kaut kā sākotnējās noskaņas likās mazliet pārtrūkušas un pabalojušas, laikam jau latviešiem vairāk tīk pieminēt kā svinēt.
P.S. Fakti no vēstures:
1919.gada 8.oktobrī cara armijas pulkveža Pāvela Bermonta vadītā 50 000 vīru armija sāka uzbrukumu Rīgai. Latvijas valdības rīcībā tobrīd bija tikai 544 virsnieki un 10 662 karavīri. Bermontieši ātri nonāca Daugavas kreisajā krastā, Latvijas armija atkāpās uz labo krastu un pacēla Daugavas tiltus.
Bermontiešu drauds Rīgai raisīja iedzīvotājos lielu patriotismu, un uz ierakumiem Daugavmalā devās gan studenti, gan skolēni. Notikumu gaitu ietekmēja arī angļu un franču karakuģu ierašanās Daugavā, tie 15.oktobrī atklāja uguni uz Bolderāju un Daugavgrīvas cietoksni. Latviešu karavīriem radās iespēja pārcelties pāri Daugavai un ieņemt Daugavgrīvu un Bolderāju. 4.novembrī Rīgas 6.kājnieku pulks ieņēma Anniņmuižu un Bolderāju, 9.novembrī tika atbrīvots Zasulauks.
1919.gada 11.novembra rītā bermontieši bija izdzīti no Pārdaugavas un Rīga bija atbrīvota. Sāka zvanīt baznīcu zvani, sajūsminātie rīdzinieki pulcējās ielās.
