Pievakarē ap Brīvības pieminekli klausītāju pulciņš, tā ir viena daļa, otra ārkārtīgi aktīvā kustībā virzās piemineklim garām Vecrīgas virzienā, salūta gaidās. Viņu spriedums ir tiešs – visas oficiālās runas ir vienādas. Savā ziņā tā arī ir. Ko gan svētkos runāt par negācijām, ko gan pārlieku daudz pozitīvu jūtīgajā politiskajā saspringumā riskēt tautai izteikt? Par pārmaiņām, kuru labā jāspēj atteikties no komforta, par brīvības ideju un galu galā iedvesmu devusi arī Valkas jau labu laiku pieņemtā devīze, „Vieta, kur sākas Latvija”, šai fāzei tad arī prezidents pieķēries aicinot domāt, kur patiesi sākas Latvija un pats arī atbildot, ka tā sākas sirdī.
Svinīgā daļa beigusies, tautas masa, līdz galam pat nenoklausoties runu, pamazām atplūst krastmalas virzienā. Salūts, gana īss un gana drīz pēc prezidenta uzrunas, lai liela daļa no tiem, kas pieminekļa pulcējušies nepagūtu šķērsot Vecrīgu, nonākot krastmalā. Koši un īsi. Plaiksnī inflācijas skarts salūts, skatītāji aplaudē.
Latviešu tauta turpina mulsināt arī pēc tam, kad visi cenšas izspiesties caur šaurajām ieliņām, kāds vēl pa ceļam pagūst izkauties, bet divi, kas arī uz salūtu caur Vecrīgu dodas ar komfortu, divi sudrabkrāsas auto cilvēku pūlī iespiesti nekust ne no vietas, turklāt abi atduras viens otram iepretī kādu pāris metru attālumā, bez pagrieziena iespējām. Kāds dodas svinēt, kāds iedegt mājās svecīti, vēl kāds paskatīties latviešu filmas. Dzimšanas diena.
Man skepse pret šīs dienas svinēšanu nav tik asa kā varētu domāt. Tikai pārāk uzkrītoša pati svinēšanas ideja. Likās brīžam piemirstot, ko un kāpēc. Gan jau, ka arī šogad gana daudzi devās aplūkot Vēstures un Kuģniecības muzejā Viļa Rīdzenieka lielformāta oriģinālfotogrāfiju ''Latvijas Republikas proklamēšana 1918. gada 18.novembrī'', kurā ar kolorētas retušas palīdzību fotogrāfs izcēla galvenās personas un Latvijas sarkanbaltsarkano karogu, panākdams melnbaltā uzņēmuma izteiksmību.
Man šī diena visvairāk sasitās tieši ar stāstu par apstākļiem, kādos tapis tajā redzamais. Pēdējā brīdi, scenogrāfam Jānim Kugam pasūtīts uz nākamo dienu izveidot noformējumu skatuvei, ar valsts karogu fonā. Tolaik vēl nav skaidrs, kādām vajadzētu būt karoga proporcijām, kāds īsti ir tā pareizais tonis. Kara apstākļi, protams, nenodrošina kaut kādus materiālus, kaut vai audumu. Kad brīnumainā kārtā tas piemeklēts un viņa sievas, uz aci piemetot proporcijas, sašūts, sākas otra problēmas daļa, kā vareno auduma gabalu nostiprināt.
Var tikai iedomāties ar kādām bailēm Kuga vēroja šo skatu, kad karogs beidzot bija novietots un nostiprināts uz plānām koka līstītēm, nekādu prātīgāku konstrukciju izveidot nebija ne laika, ne iespējas. Un visa šī pabailīgā konstrukcija virs galvas jaunās valsts dibinātājiem.
Un vienā mirklī Kugas bailes gandrīz nonāk lūdz apogejai, kad kāda no līstītēm lūst un konstrukcija sašķiebjas. Nekas ļauns, kā jau zinām no vēstures, nenotiek. Tikai fotogrāfijā karogs redzams skaistā un tam laikam neierasti modernā asimetrijā sakārtots.
Tieši šī situācija man rada 18. novembra sajūtu, tādu vienkāršu, kad nezinot, kas būs, vai būs, darīts viss iespējamais, kad nebija iespējamas košanas svinības, kad bija labi ar to vien, ka izdevies padarīt, kas darāms.
