Tomēr pat lai varētu pateikt, ka Latvija ir neatkarīga valsts, bija nepieciešams ilgs laika posms. Līdz pat 1917.gadam pārsvarā uzskatīja, ka Latvija, labākajā gadījumā, varētu būt “brīva zeme, brīvā Krievijā”. Tomēr pēc 1917.gada oktobra apvērsuma, kļuva skaidrs, ka Latvijai diezin vai izdosies būt brīvai Krievijā, kura nu kļuva par Padomju Krieviju.
Šajā periodā arī sāka veidoties politiskās kustības, kuras vēlāk uzdrošinājās proklamēt neatkarīgu Latviju.
1917.gada augustā Krievijas zaldātiem bija apnicis sēdēt frontē tik tālu, ka tie, bieži vien, pilnībā ignorēja savus virsniekus un lēmumus par kara darbību pieņēma paši – sapulcē. Šo situāciju ļoti labi uztvēra Vācija un uzsāka uzbrukumu, kas sekmējās ļoti labi. Neilgi pirms visas Latvijas teritorijas nokļūšanas Vācijas okupācijā Valkā nodibinājās Latviešu Pagaidu Nacionālā padome, kas tikpat ātri cik nodibinājās tikpat ātri atkāpās uz Pēterpili. Viņi par savu galveno mērķi izvirzīja proklamēt neatkarīgu Latvijas Republiku, kā arī cīnīties pret rusifikāciju un reizē nodibināt sakarus ar rietumnieku diplomātiskajām misijām. Uz Londonu tika nosūtīts vēlākais ārlietu ministrs Zigfrīds Anna Meierovics, kuram pateicoties Lielbritānija Latviju de facto atzina jau 1918.gada 11.novembrī – vel pirms pašas valsts dibināšanas.
Kā otra organizācija jāmin t.s. Demokrātiskais bloks, kurš savu darbību izvērsa vācu okupētajā Rīgā. Viņi, tāpat kā latviešu Pēterpilī, par savu galveno uzdevumu izvirzīja neatkarīgas Latvijas Republikas izveidošanu, bet tobrīd galvenā prioritāte bija ārvalstu informēšana par notikumiem Latvijā un cīņa pret ģermanizāciju, jo friči šeit pavisam mierīgi gatavojās uz palikšanu – saviem karavīriem šie pat uzslēja koka pieminekli 14.trolejbusa galapunktā pie Rīgas apgabaltiesas, vai pie “Vernisādžas” (Kā nu kuram patīk dēvēt to placi), kuru letiņi ātri vien nokristīja par “koka frici”.
Izdevība kaut ko uzsākt radās 1918.gada 11.novembrī, kad friči pakāsa karu rietumos. Mazā vilciena vagoniņā Kompjeņas mežā tika noslēgts pamiers. Reizē ar to šiem vajadzēja aizvākt savu karaspēku no visām iekarotajām teritorijām, bet tā kā Krievijā plosījās sarkanie, tad austrumos friči vēl varēja mazliet pagaidīt – vismaz līdz brīdim, kad sarkanie tiks piežmiegti.
Latvieši nolēma izmantot gadījumu un abas politiskās organizācijas 17.novembrī apvienojās Latvijas Tautas padomē, kura darbojās apskaužami demokrātiski – tajā bija praktiski visu Latvijā dzīvojošo tautību pārstāvji un gandrīz visu politisko novirzienu pārstāvji. Bariņā neuzņēma vienīgi sarkanos un galēji labējos. Par Tautas padomes prezidentu ievēlēja Jāni Čaksti – pirmo Latvijas Republikas prezidentu. Viņš pats par šādu notikumu pavērsienu un paaugstinājumu amatā uzzināja tikai nākamajā dienā no telegrammas, jo pats tobrīd atradās Jelgavā.
Turpinājums sekos...
