Arī materiālais stāvoklis bija smags. Mūsdienās varbūt tas liekas nepierasti, tomēr pirmie Latvijas Pagaidu valdības ministri kancelejas preces pirka par savu personīgo naudu, nemaz necerot, ka kāds kaut kad nākotnē to varētu kompensēt. Ministrijas un departamenti tikai sāka veidoties un sastāvēja no dažiem cilvēkiem, bet armijas jaunajai valstij nebija vispār.
Nebija arī atbalsts no latviešu tautas, neskaitot nelielu inteliģences daļu, kas, galvenokārt, sastāvēja no studentiem un nacionāli noskaņotajiem latviešiem. Vienkāršie Latvijas iedzīvotāji gaidīja atgriežamies latviešu strēlniekus, kuri nu jau bija pieņēmusi latviešu sarkano strēlnieku nosaukumu un gatavojās Latvijā atgriezties nesot sociālismu – citiem vārdiem sakot – pārstāvot valsti, kas sola zemi zemniekiem, rūpnīcas strādniekiem un nāvi bagātajiem – Latvijas gadījumā vāciešiem, kuri “700 gadus bija paverdzinājusi latviešu tautu”. Bez tam šie strēlnieki bija Latvijas iedzīvotāju brāļi, tēvi, dēli un citi dažādu pakāpju radinieki – savējie.
Tā kā valstij naudas nebija, bet no austrumiem saka mākties virsū lielinieki, savukārt vācieši, kuru pienākums bija sargāt šo Eiropas nostūri no boļševisma rēga, nemaz negrasījās to darīt, Latvijas Pagaidu valdībai nācās veidot savas militārās vienības balstoties uz vācu palīdzību. Rezultāts bija Baltijas Landesvērs, jeb zemessardze, kurā vajadzēja būt 26 rotām (Armijas apakšvienība aptuveni 120 cilvēku sastāvā). Lauvas tiesa tika atvēlēta latviešiem – 18 rotām. Pārējās veidotu vācieši –7 un krievi – 1. Būtu paredzētas arī dažas artilērijas baterijas. Tomēr reālā situācija nesaskanēja ar labajām idejām, jo latvieši visai kūtri stājās jaunās valdības dienestā.
Pirmo izveidoja Cēsu rotu, kam sekoja Neatkarības rotas izveide un Studentu rotas izveide. Pirmā veidojās Cēsīs, otrās uzdevums bija veidot nākamo Latvijas armijas instruktoru rezervi, bet Studentu rota izveidojās no latviešu studentu korporācijām, kuras 20.decembrī vienojās, ka visi tobrīd Rīgā darbojošies latviešu studentu korporāciju biedri iestāsies jaunveidojamajās latviešu militārajās vienībās. Rīgā izveidoja vel trīs kājnieku rotas, tomēr tās ātri vien izformēja, jo tajās valdīja visai kreiss noskaņojums, kas draudēja materializēties sacelšanās formā.
Cita situācija bija ar vācu vienībām. Tā kā Latvijas teritorijā jau no sen seniem laikiem vieni no noteicējiem bija vācieši, tad šīs minoritātes skaits šeit bija visai ievērojams. Ņemot vērā, ka fričiem galīgi nebija kopīga taciņa minama ar boļševikiem, tad arī šie vietējie, lielākoties muižnieku ģimeņu pārstāvji, steidzās stāties Landesvērā.
Visa jaunā karaspēka apgāde un apbruņošana tika veikta ar Vācijas atbalstu. Protams, vāciešiem tā bija stipri vien labāka nekā latviešiem – neies taču bauriem labus šaujamos dot. Atkal mūsējos atstāja iepakaļ. Gala rezultātā vienai no vienībām – Studentu rotai apģērbu un bruņojumu saziedoja vietējie Rīgas bagātie (Kas nu pēc kara bija atlikuši) iedzīvotāji.
No austrumiem Rīgai tuvojās Sarkanā armija un pavisam drīz vāciešiem un līdz ar to arī Latvijas valdībai un tai pakļautajām vienībām nācās Rīgu atstāt.
Turpmāk vel....
