Agrāk jebkuras politiskās muļķības un nelietības pret valsti un tautu tika pamatotas ar lozungiem par virzību uz ES un NATO. Virzību ar jebkuriem, Latvijai visneizdevīgākajiem noteikumiem. Pat tad, kad, piemēram, Polija izcīnīja sev labākus.
Tagad, pēc iestāšanās ES, nemainot darbības principus, lozungus nācās mainīt. Kā redzam, ir radīts jauns lozungs par virzību dziļāk ES. Precīzi citējot, uz „federālu savienību”, uz „stipras federālas valsts ”(!) modeli.
Droši vien nav vērts atgādināt, kas Latvijas Krimināllikumā paredzēts par aicinājumiem likvidēt mūsu valsts neatkarību. Pārsteidz tikai paša uz federālu valsti aicinātāja naivums. Kāpēc federālajā valstī, kur vara būs tālu no Rīgas, kādam augšā un centrā jāņem vērā Latvijas vajadzības? Un paša aicinātāja intereses te apakšā un nomalē? Turklāt, ja mūsu valstij drīz nebūs pat veto tiesību attiecībā uz lietām, kas notiks Latvijas teritorijā? Jau tagad labākus dalības noteikumus no ES saņem tās mazās valstis, kas spurojas un rīko referendumus par ES jautājumiem, nevis tās, kas paklausīgi pieņem jebkurus Briseles rīkojumus.
Vai federālas valsts ASV štats ir labākā stāvoklī nekā neatkarīga valsts? Vai Krievijas Federācijas subjektiem klājas labāk nekā neatkarīgām valstīm? Varbūt mums neder dalība nabadzīgās federācijās, bet dalība bagātās federācijās, izrādās, der? Vai iespējams aicināt Latviju padarīt par federālas ES lielvalsts daļu, citējot Mākoņtēvu, „paturot prātā tos ideālus, kuru vārdā varējām atzīmēt 89. valsts gadskārtu.”?
Te Puķu Andris nonāk pretrunās. Turklāt ne tikai ar loģiku, bet arī, piemēram, ar Lielbritānijas Konservatīvo partiju. Kā zināms, abas Latvijas eirofederālistu partijas („Jaunais Laiks” un „Tautas partija”) kopā darbojas Eiropas Parlamenta EPP grupā. Lielbritānijas konservatīvie gatavojas šo labējo partiju grupu pamest, raksturojot un kritizējot tās dalībniekus kā eirofederālistus. Arī Kalvīša paraksts atrodams zem asarainās vēstules ar lūgumu atlikt šo politisko šķiršanos (tā paredzama pēc 2009.gada Eiropas Parlamenta vēlēšanām).
Šķēles kunga runā ir jauki ekonomiski aicinājumi. Tomēr ne tikai aicinājumus, bet pat solījumus, piemēram, veicināt rūpniecību un ražošanu mēs no Tautas partijas bosiem jau dzirdējām. Pirms vēlēšanām. Slēgtās Jelgavas un Liepājas cukurfabrikas ir šo solījumu vērtības uzskatāms paraugs. Savukārt piemērs ES diktētajiem ierobežojumiem ir ne tikai cukura ražošanas kvotu samazinājums, kas padarīja Latvijas cukurfabrikas it kā nerentablas. Arī Brocēnu cementa rūpnīcas un citi ārvalstu un vietējie investori saskarsies ar kvotu ierobežojumiem. Brocēnu gadījumā skaidri redzama Briseles nevēlēšanās laist ES tirgū meksikāņu konkurentus. Federālā valstī Latvijas iespējas pretoties no varas centra diktētām kvotām nebūt nepieaugs.
Līdzsvaram atzīmēšu, ka arī „Jaunā Laika” eirofederālistu solījumiem nav vērtības. Atcerēsimies, piemēram, partijas pilnvarotā Krišjāņa Kariņa solījumu raidījumā „Kas notiek Latvijā” pāris dienas pirms Eiropas Parlamenta vēlēšanām. Solījumu, ka JL atbalstīs referendumu par jauno ES konstitūciju. Protams, TP un JL bez referenduma kopā nobalsoja par federālas ES konstitūciju. Šo eirofederālistu sapni referendumos apturēja Francijas un Nīderlandes tautas. Starp citu, pie viena uzlabodamas savus dalības noteikumus ES.
Aicinājumi atteikties no tādām ekonomikas vadības svirām kā nacionālā valūta, aicinājumi uz federālu valsti liecina par pašreizējās varas elites nespēju kvalitatīvi vadīt neatkarīgu Latviju. Zviedrija un Dānija referendumos noraidīja pāreju uz eiro. Arī tādēļ, ka eiro pastāvēšana un drošība ilgtermiņā izraisa pamatotas šaubas.
Mākoņi ir bieza migla augstu gaisā. „Kā pa miglu...” ir vārdi, kas labi raksturo Mākoņtēva Latvijas nākotnes vīziju. Izlasot runu, redzam, ka miglas mākoņu pūšana Mākoņtēvam tā izdodas arī tāpēc, ka pašam galvā šīs izejvielas ir pietiekami. Tomēr pat mākoņainu pozīciju formulējums ir labs pamats diskusijai uz ko savā runā aicina Andris Šķēle: „Mūsu valsts vadītājiem, it sevišķi to personu lokam, kuriem amats uzliek pienākumu un atbildību pieņemt politiskus lēmumus, kā arī pārstāvēt valsti ārpus tās, būtu vērts vēlreiz izsvērt, kas ir mūsu tautas, mūsu Latvijas efektīvākais un ilgtspējīgākais ceļš, turpinot iekļaušanos Eiropas Savienībā.”
„Vēlreiz izsvērt” dalības ES nosacījumus un mērķus patiešām nepieciešams. Svērt spiež realitāte. Tas jāveic plašā, demokrātiskā tautas diskusijā, nevis tikai šaurā apšaubāmas kompetences amatpersonu lokā. Izsvēršanai taču jānotiek, kā jau Mākoņtēvs sākumā pajokoja, „Latvijas cilvēku nākotnes vārdā”.
Bet katrā jokā taču var būt daļa patiesības, vai ne? Īpaši laikā, kad par tautas tiesībām atlaist Saeimu savākto parakstu skaits ir tuvu deviņiem tūkstošiem no desmit, kas vajadzīgi, lai spertu nākamo referenduma ierosināšanas procesa soli.
