Pirmā kauja ar Sarkano armiju tika piedzīvota 1919.gada 16.janvārī Lielauces muižā (Kurzemes dienvidu daļā), tā vainagojās ar latviešu uzvaru, tomēr kaimiņos esošajiem landesvēristiem neveicās tik labi, tāpēc bija vien jāturpina atkāpties. 25.janvārī šī atkāpšanās beidzās un 29.janvārī latvieši kopā ar vāciešiem ieņēma Skrundu. Tur pat arī netālu frontes līnija palika aptuveni mēnesi.
1919.gada janvāra sākumā, laikā kad landesvērs un latviešu vienības atkāpās uz Kurzemi, uz Latvijas Pagaidu valdība uz Igauniju nosūtīja pulkvedi Jorģi Zemitānu. Viņa uzdevums šeit bija iegūt mūsu ziemeļu kaimiņu atbalstu cīņā par Latvijas atbrīvošanu. Igaunijai savu neatkarību bija izdevies pasludināt jau 1918.gada 24. februārī, tāpēc tā jau gandrīz gadu cītīgi, soli pa solim atguva savu zemi. Tā viņi bija atsoļojusi jau gandrīz līdz Ziemeļvidzemei, kad ieradās oficiāls Latvijas pārstāvis, kura priekšlikums bija izmantojot Igaunijā esošos latviešu bēgļus saformēt karaspēka apakšvienības, kuras pakļautos Igaunijas karaspēka virspavēlniekam. Protams, visa apgāde arī tiktu nodrošināta no igauņiem. Igauņi piekrita, bet pretim paprasīja diezgan lielas summas un izteica pretenzijas pret dažām Latvijas teritorijām. Savstarpēji vienojoties abas puses nolēma, ka ieročus un pārtiku latviešiem dos “uz krīta”, bet par teritorijām vienosies pēc kara un tur piepalīdzēs gudrie Rietumi, kam šādās lietās jau bija pieredze.
Jau janvārī un februārī Igaunijas karaspēks kopā ar latviešiem atbrīvoja Ziemeļvidzemi. Šeit izveidoja latviešu pašpārvaldi, kas arī veiksmīgi uzsāka saimniekot. Tika veikta mobilizācija un latviešu apakšvienībās ieplūda jauni karavīri. Visbeidzot visas latviešu apakšvienības ieguva kopīgu nosaukumu – Ziemeļlatvijas brigāde. Vēlāk, turpinot cīņas pret Sarkano armiju apvienotie igauņu un latviešu spēki iegāja arī Valmierā un Cēsīs. Valmieru atbrīvoja kāda igauņu skolnieku rota. To redzot, Valmieras un Cēsu ģimnāziju audzēkņi sava vingrošanas skolotāja A. Lukstiņa vadībā izveidoja savu militāro apakšvienību – Cēsu skolnieku rotu, kurā iestājās abu šo skolu audzēkņi – kurš kārtīgs puika tad negrib dabūt šauteni? Karam arī ir sava romantika un varbūt pat kādu medāli var dabūt. Bez tam cēla mērķa vārdā... – tā droši vien tobrīd nodomāja daudzi šīs rotas jaunie karavīri.
Citur atkal “ziemeļnieku” rindās iestājās bijušie latviešu sarkanie strēlnieki, kuriem padomju vara bija jau līdz kaklam, tāpēc tie savāca savu šaujamo un bieži vien veselām grupām lepni pārmaršēja Latvijas pusē.
Tai pat laikā igauņu zemnieki naski izmantoja gadījumu, ka svešā zemē ir viņu karaspēks, kas savējos, protams, aizstāvēs, tāpēc viņi devās uz latviešu teritorijām un sāka piesieties latviešu zemniekiem. Nolūks, protams, bija viens – materiāla labuma gūšana. Tiesa, par šīm epizodēm bieži vien nerunā – labo kaimiņattiecību vārdā.
Turpmāk vēl...
