3.martā sākās vispārējais uzbrukums, kura gaitā bija jāatbrīvo visa Kurzeme. Uzbrukums sākās daudzsološi. Tajā piedalījās arī latviešu karaspēks – Atsevišķais latviešu bataljons, kuru tobrīd vadīja pulkvedis Oskars Kalpaks.
Diemžēl 6.martā notika liktenīga sadursme, kurā pulkvedis Oskars Kalpaks un vēl daži virsnieki krita. Iemesls bija pavisam banāls – virzoties pa paralēliem ceļiem latviešu un vācu karaspēka daļas netīšām sadūrās, kā rezultātā izcēlās apšaude. Tā kā tolaik bija slikti sakari un nebija norunāti atpazīšanas signāli, tad apšaude turpinājās un latviešu virsnieki veda savus karavīrus uzbrukumā pretiniekam. Tā kā visiem virsniekiem bija 1.pasaules kara pieredze, tad viņi, pēc tās vadoties, mēģināja celt savus vīrus uzbrukumam. Lai to darītu bija jārāda priekšzīme – virsniekam pirmajam bija jālec no paslēptuves ārā un jādodas uzbrukumā, šādā veida iedvesmojot savējos. Diemžēl šoreiz tas nenostrādāja. Vīri palika guļam ceļmalas grāvjos un ne par ko nevelējās celties uzbrukumam, bet viņu vadonis saļima ceļa vidū. Līdzīgs liktenis piemeklēja arī Studentu rotas komandieri kapteini Nikolaju Grundmani.
Pēc šīs nelaimes gan tika pārpratums atrisinājās un kauja tika izbeigta, tomēr tās zaudējumi bija smagi – it sevišķi priekš latviešiem. Par šiem notikumiem pastāv daudz un dažādas versijas. It kā vācieši speciāli uzbrukuši ar nolūku nogalināt Oskaru Kalpaku un citus komandierus, it kā viņu nogalinājis vācu snaiperis. Tomēr šīs versijas neiztur kritiku, jo uzbrukt veselai vienībai ar mērķi nogalināt tikai tās komandieri, it sevišķi laikā, kad karošana bija daudz primitīvāka ir neloģiski, bez tam kā gan vācieši būtu varējuši Oskaru Kalpaku pa gabalu atšķirt no citiem karavīriem, jo apģērbs viņam taču bija tāds pats kā pārējiem un sevišķas atšķirības zīmes – piemēram atstarojoša veste ar uzrakstu “Oskars” vai “Komandieris” nebija. Pie tam arī pats rīts esot bijis visai miglains, tāpēc var uzskatīt, ka tas tiešām bija tikai nelaimes gadījums.
Līdzīgas leģendas klīst arī par viņa teikto īsi pirms nāves. Viņš esot teicis savam štāba priekšniekam kapteinim Jānim Balodim: “Balodi, paliec manā vietā!”. Šo teicienu vēlākais ģenerālis un kara ministrs ļoti bieži izmantoja, lai uzsvērtu savu leģitimitāti augstajā amatā. Cits aspekts jautājumam ir par to, vai Oskars Kalpaks to ir teicis latviešu vai krievu valodā un vai pēc gūtā ievainojuma viņš vispār spēja parunāt. Nav īsti zināms arī vai pats Balodis tobrīd tur atradās. Bez tam, jāņem vērā, ka kapteiņa Jāņa Baloža dienesta amats paredzēja aizstāt komandieri tā prombūtnes vai nāves gadījumā.
Arī par priedi, pie kuras Oskars Kalpaks mira ir dzirdēti vairāki stāsti. Viens no tiem liecina, ka t.s. Latvijas laikā tā esot nozāģēta, sazāģēta gabalos un izsūtīta skolām kā relikvija. Fakts ir tas, ka viena daļa no priedes glabājās Oskara Kalpaka piemiņas muzejā “Airītēs”, līdz tās, nelaimīgā kārtā, 2007.gada novembrī stipri cieta ugunsgrēkā. Līdz muzeja atjaunošanai priedes gabals ir novietots drošā vietā Latvijas Kara muzejā.
Oskars Kalpaks tika apbedīts Liepājā, Ziemeļu kapsētā, bet 1919.gada 18.septembrī viņa mirstīgās atliekas tika pārapglabāja dzimtā pagasta Visagala kapos.
Pēc šīs nelaimīgās sadursmes Kurzemes atbrīvošanas operācija turpinājās – līdz aprīlim jau latvieši kopā ar vāciešiem bija sasnieguši un pārgājuši Lielupi.
Turpmāk vēl...
