Diskusija notika Apvienotā pasaules latviešu zinātnieku III kongresa un Letonikas IV kongresa ietvaros un izvērsās spraiga. Aktuālos jautājumus apsprieda un izvērtēja LU Sociālo zinātņu fakultātes Politikas zinātnes nodaļas docents Ivars Ījabs kopā ar bakalaura studiju programmas „Politikas zinātne" 3. kursa studentiem, kā arī profesore Ilga Apine un pasākuma apmeklētāji.
LU SZF Sociālo un politisko pētījumu institūta direktors un diskusijas vadītājs Nils Muižnieks provokatīvi norādīja: „Zinātnieku funkcija ir veikt pētījumus un radīt zināšanas, nacionālo identitāti zinātnieki var ietekmēt tikai netieši, to pamatā veido ģimene, mediji, skolas un publiski rituāli, ko organizē politiskā elite."
Docents Ivars Ījabs uzskata, ka ir vērts saprast, kas tiek sagaidīts no zinātnes: „Būtu interesants pētījums, cik lielu lomu spēlē zinātne latviešu nacionālās identitātes tapšanā. Uzstādījumam vajadzētu būt, ka mēs neesam sliktāki kā citi. Šobrīd pastāv divas pretēji vērstas tendences. Pirmā, uz tā dēvējamo „aplenkto cietoksni", kad mums ir jāsargā zinātnes funkcija, īpaši humanitāro zinātņu. Nedrīkst ļaut dažādām strāvām no ārpuses piesārņot to tīro latvietību. No otras puses, uz atvērtību vērstā tendence, kas drīzāk runā par to, ka mēs nekādi dižie latvieši nebūsim, un tiešām būsim sliktāki kā citi, ja mēs neiekļausimies zinātniskā apritē."
Profesore Ilga Apine akcentēja zinātnes kā instrumenta nozīmi nacionālās identitātes veidošanā: „Tā spēlē tādu kā avangarda lomu — ar to domāju politologus, sociologus. Humanitāro zinātņu pārstāvjiem ir pretrunīgāka aina." Pēc profesores domām sabiedriskā doma atpaliek un to neatbalsta, lai gan latviešu pieķeršanās etniskumam ir tik dziļa un vēsturiski izskaidrojama. I. Apine uzskata, ka sabiedriskā doma lēni attīstās pilsoniskuma virzienā. Politiskā elite šajā virzienā — gausa, savukārt zinātnei, pēc profesores domām, paliek vadošā loma.
Runājot par zinātnes funkcijām un to saistību ar nacionālo identitāti, I. Ījabs nosauca trīs galvenās, norādot arī vācu sociologa Jirgena Habermāsa (Jürgen Habermas) uzskatus: „Pirmā funkcija saistīta ar dabaszinātnēm, jo tās veicina pasaules izzināšanu un tehnoloģisko progresu, jo mēs kā latvieši gribam lepoties ar saviem sasniegumiem. To nevajadzētu jaukt ar sociālo un humanitāro zinātņu funkcijām. Humanitāro zinātņu funkcija ir hermeneitiskā funkcija — mācīt latviešiem labāk saprast pašiem sevi, izejot savas refleksijas par savu kultūru. Savukārt trešā, kas ir sociālo zinātņu funkcija, ir kritiskā — kad mēs mēģinām saprast, kāda izskatās sabiedrība, kā mēs dzīvojam, nevis vienkārši skaidrojot, bet parādot, kādas mums ir problēmas."
Tika apspriests arī temats par zinātnieku līdzšinējo darbu ar sabiedrību, kas diskusijas laikā tika vērtēts kritiski. N. Muižnieks norādīja, ka šāda situācija daļēji ir tālab, ka, vērtējot zinātnieku sasniegumus, tiek vērtētas publikācijas un mācību darbs, bet ne darbs ar sabiedrību — ar medijiem, skolām, sabiedriskajām organizācijām.