Apmeklētājiem būs iespēja dzert karstu tēju un iepazīties ar folkloras tradīcijām − dziedāt Saulgriežu dziesmas, iet rotaļās, dejot, minēt mīklas, zīlēt, liet laimes un vilkt bluķi – un uzzināt darbību simbolisko nozīmi. Bluķa vilkšanai ir sena rituāla nozīme. Bluķi velk barā, dziedot Ziemassvētku dziesmas, lai sakopotu visas aizgājušā gada grūtības un nedienas. Pēc rituāla izpildīšanas bluķis tiek sadedzināts, tam līdzi sadeg visa gada neveiksmes, ļaunums un bēdas. Kādreiz bluķa sadedzināšana notikusi rijas krāsnī, bet Bauskas pils drupās tas tiks sadedzināts ugunskurā.
Ziemas Saulgrieži ir pagrieziena punkts, tas ir jauns sākums – garu laiks, saules atgriešanās, gaismas uzvara pār tumsu, Dieva piedzimšana. Jāpiebilst, ka latvju dainas, kurās pieminēta "Dieva piedzimšana" vēstī nevis par Betlēmes kūti, bet par Dieva kā debesu gaismas atgriešanos. Tie ir prieka pilni svētki, jo zeme nespētu pastāvēt bez saules gaismas un siltuma. Senāk šiem svētkiem bija gan sakrāla, gan praktiska nozīme – nekādus āra darbus tumšajā un aukstajā laikā padarīt nevarēja − bija nepieciešama atslodze un spēku uzņemšana, lai varētu sagaidīt garāku un gaišāku dienu atgriešanos.
Kā liecina vēstures literatūras avoti, Ziemas saulgrieži Latvijas teritorijā ir svinēti jau kopš 16. gadsimta. Ziemassvētki no visām gadskārtu svētkiem jeb svētēm tika svētīti visilgāk – senāk tās bijušas četras dienas, vēlāk svētku laiks samazinājies līdz trim un divām dienām.
Viduslaikos vācu zemēs baznīca pārņēma seno ķeltu druīdu un sakšu pagānu tradīciju Ziemas Saulgriežos izgreznot mūžzaļos kokus ar saldumiem, cukurotiem augļiem un pie tiem dedzināt ugunskurus. Kokus ienesa telpās, bet ugunskuru vietā zaros sasprauda sveces. Ziemassvētku eglīte Latvijas teritorijā, baltvācu muižās un pilsētu dzīvokļos parādījās 17. gadsimtā, bet latviešu istabās 19. gadsimta vidū. Latgalē un daudzviet Lietuvā tā parādījās vēlāk − 20. gadsimta 30. gados.
Ieeja pasākumā - bez maksas.