No 1925.gada līdz 1940.gada 17.jūnijam, kad padomju okupācijas režīms likvidēja Triju Zvaigžņu ordeni, ar to bija apbalvotas 8810 personas. Kopš 1994.gada, kad ordenis tika atjaunots, līdz 2007.gada decembrim, tas sprausts pie dažādām krūtīm 1573 reizes. No skaitļiem izriet, ka pirmās brīvvalsts laikā apbalvojuma piešķiršanas temps un apjoms bijis krietni lielāks kā atjaunotajā Latvijā. Taču tas nebūt nenozīmē, ka mūsu valsts ir iekrājusi zināmas augstā goda rezerves, lai tās dāvinātu radiem, draugiem, paziņām vai cilvēkiem, kuru simpātijas būtu izdevīgi nopirkt.
Ordeņa piešķiršanas jautājums aktuāls kļuvis laikā, kad savus posteņus Latvijā pamet divu lielvalstu augsta ranga diplomāti – ASV vēstniece Katrīna Toda Beilija un Krievijas vēstnieks Viktors Kaļužnijs. Zināms, ka Latvijas Ārlietu ministrijai ir līgums ar 6 valstīm par automātisku Triju Zvaigžņu ordeņa piešķiršanu to vēstniekiem, kad darbošanās termiņš ir iztecējis. Mazliet jocīgi runāt par automātiku un termiņiem, kad uz spēles likts ordeņa prestižs. Lai kā arī būtu, Krievija un ASV šādus līgumus ar Latviju nav parakstījušas. Šis fakts bijis kā apgrūtinājums vairākām valsts amatpersonām, kas, skarot āķīgo jautājumu per vēstnieka atbilstību ordenim, atbild ar kaut ko vidēju starp jā un nē, un sūta taujātāju pie Ordeņa kapitula.
Vai Triju Zvaigžņu ordenim izdosies saglabāt atbilstību tā līdzšinējai mentālai nozīmei un garīgai cenai, nav zvaigznēs rakstīts; tāpat tas nav atkarīgs arī no mums, spējīgiem pārliecinoši paust savu nostāju jautājumos, kas liek mulst politiķiem, jo vienkāršas atbildes skan pārāk klusi.