Tu domā, ka esmu parasts guļamrajons, kurā cilvēku masas ieplūst tikai ap vakarpusi un nozūd rīta agrumā? Jā, tā varētu būt, bet es neteikšu ne par laimi, ne arī diemžēl. Jau pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados, kad te parādījās pirmās piecstāvu un deviņstāvu mājas, es paliku interesants. Tikko saņēmuši dzīvokļus, cilvēki sāka iestaigāt manas taciņas un veidot tādu vidi, kura mājo manī arī šodien. Bet vai tad es ne ar ko neatšķiros? Tā nu gan nav! Pastaigā pa Anniņmuižas bulvāri, iegriezies Dammes ielā un apmet līkumu ap Kurzemes prospektu, un tu redzēsi to, kas citos rajonos vienkārši nav. Es varu lepoties ar Rīgas kultūras un atpūtas centru „Imanta", kas priecē iedzīvotājus jau vairāk nekā 15 gadus ar dažādiem koncertiem, izrādēm, kino vakariem un mākslas izstādēm. Mani, protams, interesē arī jaunā paaudze un tās attīstība. Nelielīšos ar daudzajiem bērnudārziem, skolām un pat augstskolām, bet atklāšu mazu noslēpumu. Jau deviņus gadus ar prieku vēroju, kā savas zināšanas jaunieši nospodrina arī ekstrēmajā sporta veidā, atpūšoties un cītīgi trenējoties skeitparkā, kas ir bērnu un jauniešu centra „Kurzeme" aizbildniecībā.
Manā ilgajā mūžā ir iestājies arī kāds sērīgs moments. To biju atskārtis tad, kad iemīdīto taciņu vietā sāka parādīties asfalts, kuram vēlme paplašināties ar katru gadu auga augstumā. Ap lielajām mājām un mazajiem veikaliem es sāku justies lieks, jo betona blāķi turpināja nākt virsū. It sevišķi pēdējos gados, kad daudzas it kā pamestas vietas sāka pārpildīt lielie veikali ar savām krāšņajām autostāvvietām. Bet vienā mirklī es atkal pasmaidīju, jo man pavērās skats, ko neesmu redzējis nekur citur. Ļaudis gāja uz tuvāko mežu pēc kokiem un pārstādīja tos pie savām mājām. Kociņš pēc kociņa, cilvēks pēc cilvēka, līdz vienmuļie pagalmi atguva savu burvību. Ērtais un praktiskais asfalts netika sabojāts, bet mājīgā atmosfēra tomēr tika sasniegta.
Mežā asfalta nav
Daba pie manis, Imantā, ir arī tagad. Ar Sudrabkalniņu es varu apburt ikvienu. Taciņa tevi vedīs uz augšu tik tālu, lai var aplūkot pieminekli kaujās kritušajiem Rīgas 6. kājnieku pulka karavīriem. Netraucēti kalna galā var gan aplūkot senos kokus, kuri, ja varētu runāt, tad pastāstītu daudz vairāk par jebkuru vēsturnieku, gan pasēdēt uz mīkstās zālītes, kura, protams, ir ne tikai Sudrabkalniņā. Tad taciņa tevi vedīs lejā, kur tu lēnām dodies uz mierīgā un smaržīgā meža pusi. Ko tik es neesmu redzējis Anniņmuižas mežā – no omītēm, kuras zina visu par visiem un netraucētas pļāpā par steidzīgo ikdienu ikvienam, tikai ne viņām, līdz jauniešu bariņiem, kuriem it kā vajadzētu pildīt mājas darbus, palīdzēt vecākiem vai vienkārši būt kur citur, bet tomēr mana meža vilinājums ir lielāks. Arī jaunās māmiņas ar saviem mazajiem bērniņiem un atraktīvajiem sunīšiem neatpaliek, kā arī visu gadagājumu ļaudis, kuriem patīk izskrieties svaigā gaisā jebkurā diennakts laikā. Pasmejoties varu tik piebilst – mežā asfalta nav.
Mana nākotne ir mani cilvēki
Esmu gandrīz piemirsis pastāstīt par manu nākotni – cilvēkiem, kuri te dzīvo vai strādā. Nevienu negribu nosaukt par ciemiņu vai iebraucēju, jo manos līdzenumos pietiks vietas katram, kurš sajutis kaut nelielu tuvību ar mani. Tas var būt Jānis, kurš mani uztver ļoti virspusīgi – atbrauc tikai darbadienās, lai nostrādātu atvēlēto stundu likmi. Tas var būt arī Krists, kurš Imantā ir saskatījis skeitparka burvību. Pamanīju, ka viņam te ir arī diezgan daudz draugu, ar kuriem ir tik jautri doties uz karjerām, lai pēc karstas dienas izpeldētos. Jauniem puišiem nesagādā grūtības 20 minūtes mīties ar riteņiem, jo es ar lielāko prieku dodu enerģiju un labus veloceliņus. Pāri visam stāv mana rajona ilgdzīvotāji, kurus es cienu un priecēju ar sakopto vidi. Vienreiz noklausījos, kā Andrejs vienai jaunai dāmai pastāsta savu dzīvesstāstu. Neiegrimstot niansēs, biju pārsteigts par to, ka jau 11 gadus viņš atrodas manā rajonā. Viņš ir dzīvojis gan citos Rīgas rajonos, gan arī citās valstīs, bet visu laiku Andrejs nemainīgi ir domājis par Imantu. Izpētot pats, viņš palīdzēja izzināt manu būtību arī savam dēlam. Kas viņam patīk manī? Kā primārais tika nosauktas ielas un satiksme. Tas vieglums, kā var nokļūt gan uz centru, gan uz jūru, gan, protams, uz šoseju, lai izpētītu arī citas pilsētas un pat valstis. Otrajā vietā – skats aiz loga. Daba, koki, miers un klusums.
Cilvēku mierīgā čalošana nepārkliegs dabas skaņas, ko tik viegli ir sadzirdēt te – Imantā. Vietā, kur dzīvo arī Svetlana jau 37 gadus. Atceros, kā viņa ieradās te, ar burvīgu meitenīti uz rokām un gaužām asarām, kas lija bez apstājas, jo milzīga vēlme pārvākties pie manis viņai nebija. Tik daudzi gadi ir pagājuši un nu es viņu atkal ieraugu uz savām ielām pie viena no daudzajiem bērnu laukumiem. Nedaudz novecojusi ar mazdēliņu pie rokas, Svetlana sirsnīgi atceras tās pirmās dienas manī – Imantā, un labprāt atklāj to nezināmai dāmai. Tagad nekur citur viņa sevi pat nevar ieraudzīt, jo te ir viss, kas vajadzīgs. Tas ir ne tikai ar gadiem pārbaudīts draugu loks, bet arī mežs un tā svaigais gaiss, tās ir manas plašās ielas ar veloceliņiem un tie ir daudzie lielveikali, kurus gribētos pievilkt tuvāk mājām. Sasmejos kopā ar Svetlanu un liekas, ka viņa to sajūt, jo nu paliek siltāk ap sirdi. Viņas jaukie vārdi manī raisa ticību, ka visu esmu darījis pareizi. Atgādinu, ka esmu zaļš rajons ar pagātnes notikumiem, tagadnes esību un nākotnes bažām.
Raksts ir tapis organizācijas Baltic Student projekta „Ko runā un redz mana Rīga?!" ietvaros. Projekts tapis sadarbībā ar Rīgas domes Izglītības, kultūras un sporta departamenta atbalstu.
Foto: Kultūras un atpūtas centrs Imanta. Foto (c) Madara Švarce