„Lembergs Gaiļezerā 2” (ceļojuma apraksts; turpinājums)

7:00 – 8:30 – celšanās, temperatūras mērīšana
8:30 – 9:30 – brokastis
9:30 – 13:30 – ārsta vizīte, procedūras
13:30 – 14:30 – pusdienas
15:00 – 16:00 – klusā stunda, 17:00 – temperatūras mērīšana
17:30 – 18:30 – vakariņas
22:00 – 7:00 – naktsmiers

Neiroķirurģiskās nodaļas reģistratūras darbiniece man paskaidro, ka šī kārtība attiecas uz visiem pacientiem, neatkarīgi no statusa. Secinu, ka policiju iepriekš šeit nesastapu, jo Lemberga kungs bija devies uz procedūrām. Tagad abi policisti sēž gaitenī un garlaikojas. Viens lasa maza mēroga grāmatiņu, otrs spaida rāciju vai mobilo telefonu.

Vestibilā satieku sanitāri, kas, no palātām savākusi netīros traukus, dzelzs ratos vizina tos uz mazgāšanos. Jautāju, kas šodien bijis pusdienās. „Borščs sarkanais, kartupelī ar kotleti un burkāns.” viņas atbildei pievienots jauks krievu akcents. Vēlos uzzināt, vai arī Ventspils galva ēd pie publiskā galda. To viņa nezina, bet šķīvītis vienmēr esot tukšs. Es saprotu, kāpēc Aivars Lembergs daudzos izraisa simpātijas – viņš prot piemēroties apstākļiem – savā oficiālajā krēslā viņš sēž visērtāk, kad jāuzstājas publikas priekšā, nemulst, arestu izcieš, īpaši nekurnot, slimnīcā ir savējais. Diemžēl var izrādīties, ka arī visos melnajos darījumos viņš ir bijis pirmais pilots. Tādā gadījumā jācer, ka pelnīto sodu viņš izcietīs ar sev raksturīgo smaidu.

Vēlreiz vēršos reģistratūrā, lai uzzinātu, vai augstā viesa klātbūtne neizraisa publisku interesi. Izrādās, ka esmu vienīgais. Painteresējies, vai varu uzdot pāris jautājumus policistiem, uzzinu, ka tā ir mana darīšana. Tuvojoties likuma sargiem, ievēroju, ka viens no viņiem ir krietni jaunāks par otru. Stādījies priekšā, jau gatavojos uzdot pirmo jautājumu, kad vecākais man iesaka pagriezties par 180 grādiem un doties prom. Jāatzīst, ja pildītu viņa norādījumus, es ieietu aiz muguras esošajā palātā. Pametot neiroķirurģijas nodaļu, atskāršu, ka policisti bija bez uzvārdiem uz darba apģērba. Anonimitāte garantēta.

Nemitīgā caurvēja pūsts, steidzos lejā pa kāpnēm. Šaurajās platformās sastājuši pacienti kā skolnieki – otrgadnieki smēķē steidzīgi, lai personāls neuzķertu. Lejā liftu gaida pārsvarā veci, vārgi sirdzēji, kam pie durvīm klauvē iztikas minimums. Vestibilā man garām cienīgi paiet kapelāns, visus sveicinot, arī mani. „Kas tā par modi?” es domāju. „Ar visiem un visu būt it kā pazīstamam.” Vēlāk domāju, varbūt vajadzēja aizlikt kādu vārdu, lai Lemberga kungs ātrāk izveseļotos un būtu spējīgs stāties tiesas priekšā, atrisinot visus neskaidros jautājumus. Skaidrs, ka agri vai vēlu tas notiks. Skaidrs, ka ar vai bez Dieva, process būs garš.

(Kamēr es rakstu šīs rindas, Aivars Lembergs izslēdz palātā esošo televizoru, sakārto sejā smaidu un pamet „Gaiļezeru”. Viņš atsakās no it kā vēlamās operācijas, jo pats savu veselības stāvokli pārzina labāk. Jau pirms visiem prokuroriem un advokātiem Aivars ir iepazinies ar savas lietas materiāliem, kas pašā rada dīvainu klātbūtnes sajūtu. Kamēr Ventspils mērs atgriežas savā rajonā un nespēj pirms tiesneša izlemt sev piemērojamo sodu, savu pienākumu beigušie policisti pagriežas par 180 grādiem un ir prom.)