Lielisks piemērs tam ir Polijas gaļas importa ierobežojumi. Krievija tos ir ieviesusi, aizbildinoties ar apšaubāmo pārtikas kvalitāti. Tomēr, kā jau ir norādījis ES Komisijas prezidents Žozē Manuels Barrozu, tas nevar būt reāls arguments (1). Jo savienībā Polijas gaļas plūsma netiek ierobežota, kas liecina par tās nekaitīgumu. Krievija rīkojas tīri politiski, ko arī apliecina tās nespēja jau pietiekoši ilgā laika posmā atrisināt šo jautājumu.
Attiecības ar Igauniju ir vēl kliedzošāks piemērs. Apzināta Vīnes konvencijas par diplomātu aizsargāšanu pārkāpšanas pieļaušana ir vairāk nekā neizprotama. Krievijas varas iestādes pieļāva vēstniecības apmētāšanu ar akmeņiem, konsulāro mašīnu aizskaršanu un iebrukumu Igaunijas vēstnieces preses konferencē. Tas neliecina, ka mūsu Austrumu kaimiņvalsts būtu nopietni uztverama un gatavotos ievērot spēles noteikumus.
Krievijas prezidents Vladimirs Putins atļaujas turpināt maldināt starptautisko sabiedrību un savas valsts iedzīvotājus, runājot par mistiskiem krievvalodīgo „cilvēktiesību pārkāpumiem”. Ņemot vērā abu valstu liberālo pieeju krievvalodīgo iedzīvotāju jautājuma risināšanā, šādiem izteikumiem nav nekāda pamata. Kaut vai runājot, par Latviju. Nepilsoņiem ir lieliska iespēja naturalizēties, un jaunieši mazākumtautību skolās var mācīties dažādās valodās.
Futbolā bumbu visu laiku nevar sist vienos vārtos, tāpat tas ir arī politikā. Komentējot ES un Krievijas domstarpības, mediji bieži vien piemin Krievijas atšķirīgo nostāju no Rietumvalstīm par Kosovas likteni. Rietumvalstis atbalsta neatkarības piešķiršanu šai Serbijas provincei, tomēr pret to iebilst oficiālā Belgrada. Krievijas nostāja, atbalstot Serbijas pozīciju ir izprotama. Nenoliedzot Kosovas iedzīvotāju tiesības uz pašnoteikšanos, es tomēr nevēlētos neatkarības piešķiršanu saukt par ideālu risinājumu. Tas būtu precidents, kad pret valsts gribu no tās atšķeļ konkrētu apvidu. Var izprast šādas Serbijas entropijas kritiķus. Kosovas gadījumā kompromiss varētu būt ļoti plaša autonomija, kas dotu gandrīz pilnīgu neatkarību pēc būtības, tomēr formāli šī province varētu palikt Serbijas sastāvā.
Jāpiekrīt senajai aksiomai, ka katrai „tautai pienākas sava valsts”. Tomēr Kosovā mīt galvenokārt albāņi un serbi, tautas, kurām katrai jau ir sava valsts.
1- www.leta.lv
