Valentīna dienas sakarā

Ir bezgala ērti uzkraut atbildību par cilvēku attiecībām kādai konkrētai dienai, tāpat kā to nereti dara ar reliģiju vai kādu citu pārliecību. Nav laika ko labu izdarīt ikdienā, ak, nekas gan jau pēc mēneša Valentīndienā/Ziemsvētkos/Dzimšanas dienā tam cilvēkam prieku sagādāšu. Reti, kas ir tā šķebinājis, kā saņemt šādus tīri formālus uzmanības vai atcerēšanās apliecinājumus.

Un, dieskas, tiem, kuri tikko iepazinušies, nevar jau zināt – neapsveiksi, sazin ko padomās, ja nu tam otram šis liekas bezgala svarīgs atskaites punkts. Nav brīnums – stress svinētājiem, uz nerviem krītoši nesvinētājiem. No otras puses, saprotami arī pretargumenti. Ir jau tomēr daļa, kas neuzņem to visu kā saspringtu katorgas pienākumu, par kādu šo dienu lielākoties cenšas padarīt dažādie pieņēmumi par pareizu svinēšanu un tās atribūtiem. Bet liekas, ar katru gadu tas nākas arvien grūtāk.

Secinājumi – nekādi oriģinālie. Viss jau kā vienmēr ir bezgala vienkārši. Vai nu mīlestība ir, vai nu tās nav. Ja ir, tad šiem cilvēkiem pietiek vienam ar otru, un šī vai cita diena bijusi nebijusi, tā ir tikai nianse, jauks papildinājums ikdienai. Ja nav, tad nenoturēs arī formāla pieķēdēšana ar priekškaramo atslēgu pie tilta margām.

Un vispār. Viens no skaistākajiem stāstiem, ko man gadījies dzirdēt, ir par kādu pavecu vīru. Viņš ir draugos ar tādu paasu humoru un reizēm tiešām mēdz „šaut pār strīpu”. Šķietami sadzīvē ne tas vieglākais cilvēks. Viņa sieva, klusa un mātišķa būtne, ir sirds slimniece. No mājām viņa iziet reti, ja nu kādreiz līdz veikalam ielas galā, lielus attālumus viņa pievarēt vairs nespēj. Pērnajā, salīdzinoši sniegainajā, ziemā vīrs ik rītu pirms darba cēlās stundu vai pusotru agrāk, lai notīrītu ielu. Gadījumam, ja viņa tieši šai dienā vēlas doties savā nelielajā pastaigā.

Bet nudien nezinu, vai viņi svin Valentīna dienu.