Saskaņā ar Saseksas universitātes emeritētā astronomijas profesora Roberta Smita iepriekš veiktajiem aprēķiniem, Saulei izdegot, tā pārvērstos bīstamā "sarkanā milzī", taču Zeme, lai gan pilnīgi izdegusi, izbēgtu no pilnīgas iznīcināšanas.
Tomēr, kopā ar Klausu Pēteru Šrēderu turpinot darbu Meksikas Gvanahvato universitātē, Smits vēlreiz pārbaudījis savus aprēķinus un nonācis pie citiem secinājumiem.
"Retinātā Saules ārējā atmosfēra tālu pārsniedz tās redzamo virsmu, un izrādās, ka Zeme patiesībā riņķos pa orbītu šo ļoti retināto ārējo slāņu iekšienē," norāda Smits. "Šo retināto gāzu radītā berze ir pietiekama, lai izraisītu Zemes dreifēšanu centra virzienā, kur galu galā tā tiktu Saules sagūstīta un iztvaicēta."
Taču dzīve uz zemes kļūs visai nepatīkama jau pirms tam.
Pēc miljards gadiem, Saulei pamazām izplešoties, iztvaikos okeāni, atmosfēru piepildot ar ūdens tvaikiem, kas savukārt izsauks strauju globālo sasilšanu.
Smits piedāvā divus glābšanās scenārijus. Tiesa, abi ir tuvu zinātniskajai fantastikai.
Pirmkārt, varētu izmantot kāda garām lidojoša asteroīda gravitācijas spēku, lai Zemi izvadītu no bīstamās zonas.
Neliels grūdiens ik pa 6000 gadu būtu pietiekams, lai izdzīvotu vismaz piecus miljardus gadu. Protams, jāņem vērā, ka neliela kļūda aprēķinos var novest pie tā, ka asteroīds tā vietā, lai nelielā attālumā patrauktos garām, ietriektos tieši Zemē, norāda Smits.
"Drošāks risinājums būtu uzbūvēt starpplanetāro glābšanas plostu floti, kas vienmēr varētu turēties ārpus Saules tvēriena, taču pietiekami tuvu, lai izmantotu tās enerģiju," uzskata astronoms.