Mēģinājums ziņot par atradumu policijai beidzās neveiksmīgi - piezvanot neatliekamās palīdzības dienestiem pa tālruni 112 un pastāstot par šo atradumu, klausules otrā galā iestājies apjukums. Situāciju nācies izklāstīt vairākkārt, jo zvans tika četras reizes pāradresēts dažādiem dienestiem, līdz beidzot kāds policijas pārstāvis pēc pārdomu brīža Šternbergam paziņojis: "Ja būtu līķis, tad mēs brauktu, bet tā ir tikai urna. Ziņojiet krematorijai."
Visticamāk, bērniņš nācis pasaulē Rīgas dzemdību namā vai Stradiņa slimnīcā, taču nav izdzīvojis un nogādāts Rīgas bērnu klīniskajā universitātes slimnīcā uz sekciju, lai noskaidrotu nāves cēloni. No turienes zīdaiņa mirstīgās atliekas nosūtītas uz krematoriju.
Vecāki parasti paši izlemj, ko darīt ar zaudēto bērniņu - visbiežāk mirušie zīdainīši tiek atstāti slimnīcā un nosūtīti kremēšanai. Dzemdību nama speciālisti pastāstīja, ka jaundzimušajam pietiek nodzīvot kaut vai tikai vienu minūti, lai tam tiktu piešķirta dzimšanas apliecība ar vārdu, uzvārdu un personas kodu. Daži vecāki paši uzraksta iesniegumu, un viņu vārdā rīkojas slimnīca - ķermenīti kremē un piederīgajiem atdod urnu ar tā pelniem. Šādi rīkojusies arī Sanijas māte, kas urnas saņemšanas dokumentos norādījusi, ka pelnus izkaisīs.
Kā noskaidroja "Neatkarīgā", Rīgas krematorijā visā tās pastāvēšanas vēsturē kaut kas tāds dzirdēts pirmo reizi: "Mēs paši par to bijām tādā vieglā šokā, jo parasti urnu attaisa, izkaisa, piepilda ar ūdeni un nogremdē," stāstīja krematorijas lietvede Ilze Verpakovska. Pēc tam, kad mirušā pelni ir atdoti piederīgajiem, tie ar urnu rīkojas pēc saviem ieskatiem - apglabā vai novieto mājās uz plaukta, vai pelnus izkaisa un urnu nogremdē. "Urnai ir vāciņš kā konservu bundžiņai - to var attaisīt ar konservu attaisāmo. Tātad šie cilvēki ir mēģinājuši to nogremdēt, bet tas nav izdevies," spriež Verpakovska.
"Mēs noskaidrojām, ka tāda kremācija tik tiešām ir notikusi un urna ir atdota tuviniekiem. Mirušais ir kremēts, ir iegravēts vārds, uzvārds, visi papīri ir nokārtoti, tuvinieki ir parakstījušies, ka viņi saņēmuši pelnus," skaidro krematorijas lietvede. Tālāk par mazās Sanijas atdusas vietu uzņemties atbildību neviens nevēlas.
Krematorijas darbinieki pastāstīja, ka Sanijas pelnu atradējiem ir četras iespējas - iemest urnu upē, pašrocīgi atvērt, izkaisīt pelnus un nogremdēt, kaut kur aprakt vai uzmeklēt zīdaiņa vecākus un kapsulu atdot tiem. Paši krematorijas darbinieki gan nevienu no šiem variantiem uzņemties nevēlas, lai gan būtu tikai loģiski, ka par urnas atrašanu vecākiem paziņotu attiecīgā iestāde, nevis golfa laukuma dārznieks, raksta "Neatkarīgā".
"Vai būtu prātīgi zvanīt un viņiem teikt: "Mēs esam atraduši urnu un zinām, ka tā pieder jūsu bērnam." Kuram tad tur būs lielāks šoks? Tas ir ļoti delikāts jautājums. Mums ar viņu nav nekāda sakara," skaidro Verpakovska. Tā kā tas ir jau apbedīts cilvēks, uz policiju šī situācija neattiecas.
Lai arī krematorija Rīgā pastāv jau 14 gadus, jautājums par kolumbārija izveidi, kurā varētu novietot urnas ar aizgājēju pelniem, joprojām nav ticis tālāk par Rīgas domes Komunālā departamenta gaiteņiem. Ar Rīgas domes finansējumu tiek kremēti arī cilvēki, kuriem nav piederīgo - šīs urnas aptuveni pusgadu tiek glabātas krematorijā un tad nosūtītas uz Bolderājas kapiem, kur tās visas tiek apglabātas vienā kapā.
"Cilvēki bieži domā, ka viņus tur nokremē un gailis pakaļ nedzied, bet visiem bezpiederīgajiem vajag kremācijas atļauju no prokuratūras - viņus nemaz nevar tā nokurināt. Mums par katru bezpiederīgo ir lielāka dokumentu kaudze nekā par cilvēku, kurš vienkārši ir vēlējies, lai viņu kremē," uzsvēra Verpakovska.