Lieldienu noskaņas Brīvdabas muzejā

Rīts sākas ar spožu sauli. Drēgns gan, bet citādi par pavasara tuvošanos ar septiņjūdžu zābakiem, šķiet, vairs nav šaubu. Pie ieejas virknējas pagaras rindas. Vairāki nopietni gatavojušies, uz rokas uzvērti sūnām izklāti groziņi ar sulīgi tumšbrūnām vai dzeltenām olām, citi grasās tās iegādāt šepat.

Plats un augsts akmens slieksnis, ieved vecajā Usmas luterāņu baznīcā, kas šodien smaržo pēc baltajiem zvaniņiem. Kopā ar pūpoliem tie sasprausti pie smagnējo solu malām. Naivi mīlīgi eņģelīši uz koka griestiem. Saule pazudusi, blāva gaisma iespīd caur logu. Kluss un nesatricināms miers te valda.

Klusums arī sētās, kur slēgtas durvis, bet atvērti pagalmi. Sniegpulkstenīšu pagalmi, kur var vienatnē klejot zem mazliet apsūnojošām ābelēm.

Citviet māju durvis vaļā un ciemiņi gaidīti, kūp pavards, dūmi tinas ap sijām un kāda sieviete stāsta par olu krāsošanas tradīcijām.

Pūkaini Lieldienzaķi. Nu, labi, truši. Balti, melni un rudi. Dzirdu sarunu sev blakus.

- Mammu, paskaties, re kur vēl viens!
- Nē, tas nav trusis, tas ir gailis...

Jā, sajaukt nav grūti, balti pūkaino kunkuli nodod tikai knābis, pat kājas, ja nav zem dūnām klātā vēdera paslēptas, tik pat baltos pūku zābakos ieautas.

Ļaužu nav pārāk daudz, arī tirdziņš mazāk rosīgs kā citkārt. Bez drūzmas un lieka skaļuma. Var pabūt gan vienatnē, gan, ja kārojas atrakciju, mūzikas un deju kolektīvi lielajā laukumā ierāda rotaļas un dančus. Te neizbeidzamas rindas virknējas pie vairākām šūpolēm. Sātīgu pusdienu smarža, kādas steidzīgajā ikdienā parasti gatavot nav laika, viļņo gaisu.

Pie vienas no ēkām saulē un sniegā gozējas apaļvēderainas zilas un zaļas krūzes, bļodas un šķīvji. Citur pinumi, lieli un mazi grozi un no klūdziņām pīti grabuļi.

Sajūta, ka pāris stundu laikā vairākkārt nomanās gadalaiki. Sagriežas tāds putenis, ka priecīgus Ziemsvētkus! Baltas pārslas, ko ķert uz mēles. Un, jā, pārdod jau te arī piparkūkas. Tiesa, nav ne eglīšu, ne zvaigznīšu, nav arī cāļu vai olu. Vien jebkuriem svētkiem piemērojami kaķīši, mušmires un sirsniņas.

Pil smagie niedru jumti. Ezers tinas dūmakā, ir beidzis snigt un ūdens izskatās samtains kā siltā vasaras dienā, šķiet, pat saule jau pieskaras ar siltiem pirkstu galiem. Tikai pagriežot galvu sānis un ieraugot sniega klātās egles, nākas atzīt, ka skats maldina.

Sniegputenis atsākas mājupceļā, kad baltam ceļam ne gala, ne malas. Īstas Sibīrijas Lieldienas.

P.S. Pirmdienas rītā nejauši ieslēdzu radio un klausos kā kardināls Pujāts rājas, ka latviešiem tik izklaides vien kārojas, lūk, dodas viņi uz visādiem tingeltageļiem, lielveikaliem un Brīvdabas muzeju. Un no 1000 tikai 130 aptaujāto Lieldienas saistījuši ar reliģiskiem svētkiem. Kļūst mazliet šķebīgi, par šo svētku dalīšanu un pareizo vai nepareizo svinēšanu. Tik pat skaidrs, kā tas, ka baznīca ietiepjas par šiem svētkiem kā reliģiskiem, ir tas, ka „Latviešu ticība” ir kaut kas visai specifisks, kurā pa druskai no visa.

Lai nu kā, spēcīgākā no visām „ticībām” šai laikā, ir tā, kas pamazām laužas cauri sniegam un vēsta par pavasara tuvošanos.