No sāniem veroties, arēna sadalīta trijās daļās – ierasti skatuvei tuvākā atvēlēta koriem, vidus – dejotājiem, otrs zāles gals – orķestrim. Laiku skaita balts veidojums, kurā tikai pēc laba mirkļa rūpīgas vērošanas var atpazīt saules pulksteni.
Mazliet pustumsas, gaisma krīt tikai uz orķestra mūziķiem, kam pirmajiem lemts ievadīt sanākušos gaidāmajās noskaņās. Kulakova „Aeternus” un Raimonda Paula savulaik mūziklam „Māsa Kerija” rakstītais ievads – mazliet draudīgs, ar slēptu dramatismu... Nez, par ko tam būtu jāliecina?
Nopietnās pārdomas pārtrauc dejotāju raibo brunču plīvošana. „Gatves deja”, „Apdziedāšanās dancis” un citas lustes. Tai skaitā arī vēl nesen plašu atzinību par horeogrāfiskiem sasniegumiem guvusī „Sasala jūrīna” – latviešu dejām neierasti dinamiska, pat tīri emocionālā līmenī, tāda, kuru vērojot ne tikai skaisti raksti priekš acīm uz laukuma kārtojas, kā ierasts, bet grūti nosēdēt, jo mūzika šķiet runā „caur pēdām”.
Deju starplaikos skatītājiem ļauts uzzināt arī ko vairāk par gaidāmo svētku koncertu dažādību. Tā, piemēram, paredzēti trīs lieli deju uzvedumi – lielais – Daugavas stadionā, kur dalību ņems ap 13 tūkstoši dejotāju, otrs – mīlasstāstiem veltītais notiks Ķīpsalā, kā tiek pieteikts, tajā būs ziņģes un melodijas, kas silda latviešu sirdis, savukārt trešais norisināsies tepat arēnā būs veltīts deju svētku 60 gadiem, iekļaujot dažādus horeogrāfijas darbus no pirmsākumiem līdz mūsdienām.
Tikai mazliet vēl pagūst ieskanēties koru balsis, tostarp Zigmāra Liepiņa labi zināmā „Zibsnī zvaigznes” un Ērika Ešenvalda „Aizej lietiņ” – viena no pēdējo gadu skaistākajām kompozīcijām, un pirmā daļa jau noslēgusies.
Starpbrīdī ierakstos turpina skanēt kormūzika, bet uz ekrāna mēmi slīd jau citas ainas, radio MixFm reklāma un informācija par KISS gaidāmo koncertu, kas skaniski dublējas ar kordziesmu par vītola žagariņu...
Otrajā daļā vairs nav nošķīruma starp koru un deju kolektīvu priekšnesumiem, tie viens otru papildina saplūstot vienā veselumā.
Tuvojoties noslēgumam, skatītāju priekam tiek Defilē programma – pūtēju orķestra sniegumā. Fascinējoši, cik ļoti cilvēki atsaucas šim militārajam valdzinājumam – precīzas ierindas, saskaņotas kustības, ritms un mūzikas vara. Un, jā, humors arīdzan, jo līdztekus maršiem izskan pat „Mambo no 5”. Dažādības tātad svētkos netrūks.
Kaut arī šis koncerts mazliet atgādina mēģinājumu, un salīdzinot ar gaidāmajiem svētkiem faktiski tāds arī ir, „pareizajās” noskaņās tas patiesi ievada.
