Esmu viesojies Kalifornijā jau no 16 gadu vecuma, kad mācījos šeit vidusskolā. Kopš tā laika esmu šeit bijis katru gadu, atpūšoties un izbaudot anonimitāti. Bet nekad neesmu šeit piekritis uzstāties ar koncertiem vai kādām šovu programmām.... Kāpēc? Tūlīt paskaidrošu... Esmu noskatījies no malas, kā tas notiek šeit, un man tas absolūti nešķiet simpātiski.
Sāksim ar to, ka māksliniekiem no Latvijas Amerika jau sen vairs nav kaut kas neaizsniedzams, tāls un sapņu līmenī. Mēs paši varam atļauties ceļot, atpūsties un izvēlēties, kur braukt, arī uz Ameriku. Pieļauju, ka daļa no mums dzīvo pat labāk kā jūs. Lai man piedod daži vecākās paaudzes latvieši, kas parasti organizē latviešu mākslinieku vizītes Amerikā, bet jūs nesniedzat Latvijas latviešiem „iespēju”. Šobrīd sen vairs nav Atmodas laiks vai padomju laiki, kad šāda veida uzaicinājumi aktieriem vai mūziķiem būtu kaut kas ekskluzīvs.
Latvijas mākslinieki, atsaucoties uz jūsu uzaicinājumu, izdara pakalpojumu jums, nevis otrādi, jo Latvijā ir pietiekami daudz darba un iespēju, lai vienkārši brauktu prom tāpat vien, kaut vai uz Ameriku, tāpēc mākslinieki sagaida arī piemērotu uzņemšanu. Es nerunāju par „Star treatment”, es runāju par normālu uzņemšanu. Latvijas mākslinieki sniedz dāvanas jums, nevis otrādi. Ja es redzu, ka pēc latviešu aktieru izrādes Losandželosas latviešu namā teātra kopas vadītāja, kura ir uzņēmusies aizvest mājās Latvijā atzītas un iemīļotas aktrises, iedomājusies, ka viņa var atļauties izturēties pret aktrisēm kā pret nepaklausīgām skolniecēm un, satiekot mūs pirmo reizi, runāt vairāk kā nepieklājīgi, man tas nešķiet normāli, arī pēc Amerikas standartiem.
Ja vietējā žurnāliste var pateikt, ka tie, kas neprot rakstīt Endzelīna latviešu valodā, būtu jāsūta uz Sibīriju... Es atvainojos, tas nozīmē, ka visa mūsdienu Latvija ir jāsūta uz turieni, jo arī es uzskatu, ka tas ir muļķīgi rakstīt valodā, kas jau gadsimtu netiek lietota Latvijā.
Ja viesojoties austrumkrastā, kāda mājas saimniece latviešu kora diriģentei, kura ir apaukstējusies un uzaicināta uz vakariņām, var likt novilkt jaku, piebilstot, ka viņu mājās tā nav pieņemts, un aizvedot uz lidostu, atgādināt, lai viņa novērtē, cik liels pakalpojums ir izdarīts aizvedot viņu uz lidostu. Kas tas vispār ir?!? Ja aktieri vai mūziķi viesojoties vēlas iedzert tēju, un organizatori pārsteigumā saķer galvu un kā milzu pakalpojumu atnes to....
Ja ir runas par honorāriem, un vaimanāšana par summām, tad Amerikas latvieši laikam ir piemirsuši, ka braukt šeit uzstāties nav nekāds izdevīgais pasākums, jo dolāra kurss pret latu un Eiro ir ļoti zems, un, kas jums ir daudz, mums nekas īpašs.... Es atvainojos, bet tā tas ir. Un vēl, ja jūs aicināt kādu, tad tā arī pasakiet, nevis, pagriežat visu otrādi, it kā latvieši paši uzprasītos braukt uz šejieni. Neviens nekur sen neuzprasās braukt! Ja jums ir vēlēšanās kādu aicināt, dariet to, bet izturieties ar cieņu.
Bet, protams, šeit rietumkrastā esmu iepazinis arī fantastiskus latviešus, kuri ir sirsnīgi un atvērti un prot novērtēt to, kas viņiem tiek piedāvāts, un arī austrumkrastā tādi ir, bet nu laikam jau tie darvas pilieni medus mucā atstāj savas pēdas visspilgtāk. Katrā gadījumā mākslinieki no Latvijas vienmēr uzstāsies ar prieku jebkur, lai tā būtu Amerika, Kanāda, Eiropa vai Austrālija, bet viņi nekad neuztvers to kā dāvanu, jo tas ir viņu darbs, ar kuru viņi pelna naudu!
Vēstules orģināls publicēts portālā: http://www.latviesi.com/
