LSD šveiciešu ķīmiķis sintezēja jau 1938.gadā, bet ar tā psihotropo efektu iepazinās tikai pēc pieciem gadiem, kad, strādādams "Sandoz" (tagad "Novartis") laboratorijā, viņš nejauši uzņēma nelielu vielas devu caur savu roku pirkstu ādu.
Viņš sajuta "ievērojamu nemieru un vieglu reiboni", tādēļ pārtrauca darbu. "Mājās es atgūlos un iegrimu patīkamā apskurbumam līdzīgā stāvoklī, ko raksturoja ārkārtīgi stimulēta iztēle. Šajā sapnim līdzīgajā stāvoklī, guļot ar aizvētām acīm (dienasgaisma man šķita nepatīkami spilgta), es skatīju fantastisku attēlu un neparastu formu straumi, kam raksturīga bija intensīva, kaleidoskopiska krāsu spēle," par savu pirmo pieredzi grāmatā "LSD - My Problem Child" stāstīja Hofmans.
Taču pirmo reizi intensīva LSD izraisīta pieredze jeb "bad trip" Hofmanu pārņēma 1943.gada 19.aprīlī, kad viņš, apzināti iebaudījis 250 mcg devu, brauca ar divriteni mājup no laboratorijas. Tālab šo dienu LSD lietošanas filozofijas sekotāji godina kā Velosipēda dienu.
Ar LSD, ko Hofmans nosauca par "zālēm dvēselei", sāka eksperimentēt daži inteliģences pārstāvi, atzīstot tā efektus par lietderīgiem un pat neaizvietojamiem pašizziņai, iztēles un prāta stimulēšanai un tāda radošuma sasniegšanai, kas nav gūstams nevienā citā veidā.
Par vienu no visu laiku pazīstamākajiem un ietekmīgākajiem LSD aizstāvjiem un proponentiem kļuva britu rakstnieks Oldess Hakslijs, viens no divdesmitā gadsimta vadošajiem domātājiem un intelektuāļiem. Mirstot Hakslijs, kurš nespēja vairs parunāt, uzrakstīja savai sievai zīmīti "LSD, 100 mcg, intramuskulāri". Sieva paklausīja, veica divas injekcijas (100 + 100, kad viņš ar savas rokas kustību paprasīja vēl vienu devu), un pēc vairākām stundām viņš nomira. Pēc sievas vārdiem, viņa sejas izteiksme pauda: "Cik skaisti!"
Sešdesmitajos gados par LSD iestājās bijušais Harvarda psiholoģijas doktors Timotijs Līrijs, rakstnieks Kens Kīzijs un citi kontrkultūras pārstāvji, ieskaitot dzejniekus, mūziķus un aktierus. "Skābe", kā sāka dēvēt šo vielu, kļuva par neatņemamu hipiju kultūras sastāvdaļu, un bieži "skābes" lietošanas filozofija tika sapīta ar tolaik par modes lietu kļuvušo budismu.
Vismaz kopš piecdesmitajiem gadiem ar LSD eksperimentus veica Centrālās izlūkošanas pārvalde (CIP), lai noskaidrotu, vai jaunā "brīnumviela" ir izmantojama cilvēku "programmēšanai" un "manipulācijai", lai to varētu izmantot kā jaunu slepeno ieroci aukstajā karā.
LSD tika izmantots arī kā eksperimentālās zāles šizofrēnijas un citu psihisku kaišu ārstēšanā un sāka dot pārsteidzošus rezultātus, taču, kad izgāzās nemākulīgie CIP eksperimenti, kuros LSD tika atzīts par nepiemērotu "armijas" mērķiem, kā arī baidoties no aizvien pieaugošās Timotija Līrija popularitātes un ietekmes uz jauniešiem un jūtot, ka tā apdraud "pastāvošo iekārtu", LSD tika aizliegts un iekļauts narkotisko vielu sarakstā, turklāt tika aizliegta arī tālāka vielas īpašību izpēte medicīniskām vajadzībām.
Vēl vairākas desmitgades pēc tā aizliegšanas Hofmans aizstāvēja savu "problēmu bērnu", kā viņš dēvēja LSD, uzsverot tā lietderību prāta darbības principu saprašanā un analīzē, cerot, ka tas var tikt izmatots šizofrēnijas ārstēšanā, kā arī aizstāvēja tālākus eksperimentus tā citu medicīnisku efektu noskaidrošanai, jo LSD tika uzskatīts un dažās aprindās joprojām tiek uzskatīts "brīnumzālēm".
Tomēr 2007.gadā Šveices atbildīgās medicīnas institūcijas atļāva Hofmanam atsākt eksperimentēt ar LSD uz pacientiem, kas sirgst ar vēzi pēdējā stadijā un cietiem neārstējami slimiem pacientiem. Tas bija pirmais oficiālais zinātniskais LSD pētījums 35 gadu laikā.
Psihedēlisko pētījumu multidisciplinārās biedrības (Multidisciplinary Association for Psychedelic Studies / MAPS) prezidents Riks Doblins pastāstīja, ka nesen ar Hofmanu runājis pa telefonu "un viņš bija laimīgs un apmierināts, jo pats ar savām acīm bija redzējis, kā atsākas pētījumi par LSD lietošanu psihoterapijā".
Savā medicīniskajā karjerā Hofmans pēc LSD izgudrošanas kļuva par "Sandoz" naturālo produktu nodaļas vadītāju un turpināja pētīt halucinogēnos augus un to iedarbību un medicīniskās īpašības. Viņš sintezēja psilocibīnu - "maģisko sēņu" aktīvo vielu un eksperimentēja ar Meksikāņu tīteņa (morning glory) "Rivea corymbosa" sēklu aktīvajā vielām un neveiksmīgi mēģināja atrast kopā ar sievu no Meksikas atvestās "Salvia divinorum" aktīvās vielas, kas tagad zinātnei pazīstamas kā "diterpenoid Salvinorin A".
Hofmanns bija precējies, triju bērnu tēvs.