Piens par brīvu!

Laukumā novietojušās četras automašīnas, pie kurām ap pieciem pēcpusdienā jau izveidojušās garas un līkumotas rindas vairāku desmitu metru garumā. Karstumā, satvīkušām sejām rindās sastājušie pacietīgi vai nepacietīgi gaida. Daži apgalvo, ka laukumā uzturas jau stundas trīs, kaut akcija sākusies tikai pirms stundas. Lielais vairums sanākušo ir pensionāri vai mazturīgie, arī kopā ar piena patērētājiem – maziem bērniem un pat ar kaķiem. Līdzpaņemtie tilpumi – kā nu kuram, no minerālūdens pudelēm līdz pieclitru ūdens baloniem. Pie piena sadales punktiem var iegādāties arī puslitra plastmasas pudeles par 6 santīmiem vai bez maksas dabūt glāzi dzeršanai turpat uz vietas.

Rindas sākotnēji radušās visai haotiski, cilvēkiem mēģinot ātrāk tikt pie kārotā. Novērtējot situāciju, pie katra piena dalīšanas punktiem, novietoti apsargi, lai atturētu, tos, kas mēģina piekļūt bez rindas. Atturēti tiek arī tie, kas vēlas vairāk par vienu vienību – piens tiek ieliets jebkuras litrāžas traukā, taču tikai vienā, kaut daudzi, manāms, ieradušies pat ar diviem pieclitrīgajiem ūdens baloniem. Ap akcijas vidu gan jau no piena dalītājiem izskan viedoklis, ka vairāk par diviem litriem labāk vairs neliet, lai pietiktu visiem sanākušajiem. Lai arī maksu par pienu nevienam neprasa, līdzās novietotas arī ziedojumu kastītes, kurās daļa sanākušo neskopojoties iemet arī paprāvas naudas summas.

Vienlīdzības idejas vārdā, cīņai gatavi arī paši rindā stāvētāji. „Tu tur uzmani, lai kāds neielien”, rindas līkumā tiek nostādīts kāds vīrs ap septiņdesmit, „Tu tikai pasaki, ja vajag sist, tad sitīsim!”, „Es ar’ varu palīdzēt,” atsaucas līdzās stāvošā kundzīte. (Latvietis latvietim latvietis)

Pret šādu noskaņojumu atduras arī žurnālistikā ziņkārība noskaidrot, kāds tad dalītais piens īsti ir. Pie mašīnas, virs kuras uzraksts vēsta „Ar Dievu, Mārtiņ!” pateicoties kādai kundzītes atbalstam un tam, ka neapdraudu viņu ar potenciālu konkurenci (n-litrāžas taru), pie glāzes piena arī vēlīgi tieku. Pēc brīža klāt piestāj kāda kundzīte ar diegā apkārtu vara gredzentiņu, lūdzot iespēju, notestēt piena glāzi. Nu labi. Gredzentiņš, kas norāda uz āderēm un visādām citādam nelabām lietām, virs glāzes cītīgi griežas. Kundze nošūpo galvu, sodās, ka visi viņi vienādi un nolemj, ka nav jēgas stāvēt rindā.

Mazliet vēlāk, kad rindas sarukušas, nodegustēju arī otra ražotāj atvesto pienu (pasākumā tiek dalīta divu piena ražotāju produkcija). Un, jāatzīst, piens no piena atšķiras. Labi zinot tikko slaukta piena garšu, varu apgalvot, ka vismaz viens no nomēģinātajiem noteikti nav piens „tīrā veidā”, taču, ja salīdzina ar pakās nopērkamo produkciju, atšķirība saprotams ir. Tāds vidējais aritmētiskais piens.

Uz piena cisternām sēdošie mīmi tur plakātus ar vēstījumiem „Govis – izmirstoši dzīvnieki”, „Lauksaimniecības ministrs – likvidācijas ministrs” un tamlīdzīgi, lasāmi uzraksti „Mums nav rasa, mums ir piens”, bet uz kādas mašīnas sakāpušās piena ražotāju atvases tur plakātu „mēs arī gribam mācīties augstskolā”.

Laukuma centrā sapulcējušies zemnieki ar plakātiem, ris aktīvas diskusijas. Tuvāk baznīcai novietotas arī koka konstrukcijas, kas mazliet atgādina šūpoles ar fotogrāfijām, kas ataino Latvijas lauku ikdienu – plaukstošas saimniecības un ganības zem sadaļas „Latvijas zeme”, nolaistus laukus, dažas gosniņas un sabrukuma stadijā esošas padomjlaika fermu korpusus sadaļas, kas vēsta, kādus Latvijas laukus vēlas redzēt Latvijas valdība un ES.

Pašā centrā novietota pāris metrus augsta un plata sarkanos samta vākos ar „zeltu” rotāta „Sarkanā grāmata”, virs kuras Raiņa vārdiem teikts „Zemnieki pa lauku mājām/Ceļaties augšā un sasaucaties!”, grāmatā sanākušajiem ļauts ierakstīt savu „vēlējumu” ministram, tiesa korektā formā.

Akciju vada viena no tās organizatoriem, Valmieras rajona Ķoņu pagasta zemnieku saimniecības „Pērles” īpašniece un Valmieras rajona lauksaimnieku organizācijas vadītāja Dace Pastare, uzrunājot un aicinot sanākušos pieprasīt no ministrijas noteiktu rīcību un solījumu izpildi.
Krietni pēc pulksten pieciem, kā pats apgalvo, lai arī neviens viņu nav aicinājis un nav vēlējies te redzēt, no Meža dienām Varkļānos ieradies arī lauksaimniecības Mārtiņš Roze.

Pastares aicināts, viņš nostājas uz paaugstinājuma pie vienas no mašīnām, uz kuras uzraksts aicina ministru beigt runāt un sākt strādāt, bet tieši pretī veras plakāti ar govi asiņu peļķē un vēstījums „Iznīdēšu latviskos laukus un latvieši iznīks paši. Tad es ieiešu vēsturē. Ministrs likvidators M. Roze”. Kā jau gaidāms uzruna neko jaunu nesola, ministrs parunā par šo un to, nepieciešamo savstarpējo sapratni un tamlīdzīgi un vēlmi palīdzēt, un to, ka vainīgi ir visi citi un apstākļi. Arī uz jautājumiem viņš atbild izvairīgi. Kā rezumē Pastare, neko jaunu viņš nepasaka un seko jautājums – nu ko mēs tagad ar viņu darīsim? Kā jau ierasts, latvieši, lai cik kareivīgi būtu savā starpā un piena cīņās, varas priekšā kļūs rāmi un lēnprātīgi. Linča tiesa, kas tik aktīvi sludināta dažādos uzsaukumos, saprotams, iet secen (līdz piektā gada revolūcijai nenonāk – latviešiem spars kaut ko darīt savā labā, kā zināms, rodas vidēji reizi simts vai pārsimts gados un šajā simtgadē, ar neatkarības atjaunošanu šīs spējas arī ir izsmeltas).

Domas par prasību ministram demisionēt vai ne, daži desmiti sanākušo roku vāri paceļas balsojumā par vai pret, ministra atstāšanu amatā, patiesībā jau īsti jēgas tam nav, jo – kā ministrs pats apgalvo – viņš demisionēt negrasās, tā sakot – atbildības nastu no saviem pleciem un kabatām nevienam noņemt neļaušu!

Galu galā, tiek nolemts dot viņa laiku 15 minūšu pārdomām, lai sagatavotu konkrētus solījumus un termiņus, kuros tie tiek izpildīti, pretējā gadījumā – jā, ko tad? Nu neko jau...

Tikām, uzvilkts uz piena cisternas jumta, ministrs pagūst vēl izrunāties LTV kameru priekšā. Sanākušie tikām sazvanās ar mājām, dod rīkojumus, piemēram, govslopus pārdzīt citā aplokā un tamlīdzīgi, apziņa, ka nekas jau daudz nemainīsies, tūlīt būs jābrauc mājās, jo slaucamais laiks jau tuvu un brūnaļas jau nepacietīgi mīņājas kūtī vai ganībās. Rāmu noskaņu nodrošina skaņu iekārtas, atskaņojot putnu čivināšanu. Silta diena ar vēsu piena glāzi, skaisti un tīkami, ja vien, ja vien...

Pauzes laikā līdzās risinās interesanta saruna. „Kundzīt, lūdzu, ņemiet, piena pudeli,” kādai rindas beigās stāvošajai piedāvā korekti ģērbta dāma. „Šo pienu iedeva ministram un viņš taču tagad to pieniņu nedzers, iedeva man paturēt, lūdzu, ņemiet, lai jums uz veselību!” Saņēmēja mulsi pateicas, bet devēja vēl svarīgi piebilst, ka pudele no Paša Ministra rokām nākusi...

Ministra apdomas laiks galā, un viņš nāk klajā ar trim apgalvojumiem. Pirmkārt, nākamās nedēļas laikā aicinot iesniegt idejas, nepieciešamajiem grozījumiem Eiropas naudas apguvei, kā viņš apgalvo 4. jūnijā tikšanās ar zemnieku pārstāvjiem jau paredzēta, taču var tādas rīkot arī biežāk.

Otrs apgalvojums vēsta, ka viņš metis izaicinājumu labākajiem Latvijas juristiem par to, lai tiktu precizētas neatbilstības likumdošanā, kas skar un ES normatīvos paredzētās prasības par veselības pārbaudēm un uzturēšanas noteikumiem.

Trešais vēstījums skar faktu, ka nepieciešams rediģēt likumu, kas skar cenu veidošanu.

Rezumējot, runa sastāv no lietām, ko vajadzēt darīt, taču valodas kamolītis atkal rit apkārt problēmai, ietinot to varbūtību un labu nodomu skaistajos tīmekļos.

Runas noslēgumā bravo gluži neskan, Pastare pateicas sanākušajiem, lielais vairums tautas jau tikām izklīdis, palikuši lielākoties vien piensaimnieki, kas arī pamazām pošas uz mājām, pulkstenis tuvojas septiņiem, un pamazām pēdējās lāses satek atlikušajās pudelēs.

Vakarā kastroļi kūp visā Rīgā, piena zupas tiks ēstas vismaz nedēļu un, ja mana garšas izjūta nevīla, tad pusei sanākušo, iespējams, īsts rūgušpiens no iegūtā piena tomēr nespīd, un ja arī no pasākuma citas jēgas nebūs, tad vismaz dažiem Rīgas kaķiem beidzot tika kāds prieks.