Vakara gaisotni pirmais ievada un uztur Uldis Rudaks, kas šoreiz DJ godā. Kad sācis liesmot ugunskurs, uz skatuves ierodas arī šīvakara dziesminieki. Un tā kā šie nav nekādi tingeļ-tangeļ-līgo Jāņi, tad nav gaidāms nekas mazāk par „Dzelzs vilku” ar visu viņu tautasdziesmu vācelīti.
Pārmaiņus izskan dziesmas no jau dažus gadus apritē esošā albuma „Kur vakara zvaigzne lec” un pirmo reizi plašākai publikai izskan gabali no jaunā – „Uijā, uijā, nikni vilki”. Pēc brīža uz skatuves „vilkiem” pievienojas arī Latvijā vienīgais klezmermūzikas ansamblis „Forshpil”, ar kuriem kopā muzicēts ne jau reiz vien. Drūmie padebeši, kas samācas virs galvas, solistes plīvojošā košsarkanā kleita un mūzikas dinamika, viss kopā ir viena vienīga neapvaldīta stihija.
Latviešu un ebreju folklora sapludināta gandrīz nepārtrauktā skanējumā, teksti jidišā līdzās „Dzelzs vilka” radītajām tautasdziesmu stilizācijām, latviešu Dainu citāti palēnām saplūst ar ebreju meldijām. Bandžo, akordeons, klarnete vijole, līdzās jau ierastajām ģitārām un bungām. Folklora ar kādu šķipsniņu skarbuma, bet, iespējams, tieši tas padara to tik iedarbīgu, ka tirpas skrien līdz pat slapjo kāju pirkstiņiem.
Kā izrādās, lai Jāņi jauni vai veci, tradīcijas ir goda lieta un ja parasti Jāņos tikai līst, tad jaunajos piedalās arī Pērkontēvs ar visiem zibeņiem. „Dzelzs vilka” uzstāšanās otrajā daļā debesis samācas, plaiksnī gaismas ne tikai uz skatuves, bet arī visās pamalēs un lietus sāk ritēt straumītēm. Te nu arī parādās tautasdziesmu spēks – kā piesauc, tā klāt gan, un ilustratīvs materiāls dziesmām par salijušu līgaviņu uz lietu, kas līst zelta lāsītēm gatavs.
Mazliet pēc desmitiem iestājas klusums, ne uz ko vairāk „vilki” nav pierunājami, nelīdz arī kopkoris pie skatuves, kas vairākas minūtes kliedz pēc oranžiem matiem. Koncerts beidzies, Jāņi ielīgoti, lietus pierimst un atgriežas vien brīžos, kad tiek uzliktas plates ar „Dzelzs vilka” līgodziesmām, mistika vai nē – ar lietu nekad neko droši nevar zināt.
Peļķē, otrādi apmests, kā vilciņš griežas lietussargs. Pamalē uzlēcis apelsīnkrāsas mēness, pa pusei samirkušie vai nu sildās pie ugunskura vai, nolēmuši, ka nav ko taupīties, mērcējas līdz galam. Tā, atkarībā no stihiskās piederības, vieni aizraujas ar ugunskuru, citi ar peļķēm – lec pāri vai lec iekšā, vai kā nu pagadās.
P.S. Ziņa tiks papildināta ar fotoreportāžu!
