Uz skatuves Jāņa tēva un Jāņa mātes (Latvijas Nacionālā teātra aktieri Dita Lūriņa Egliena un Egils Melbārdis) vadībā norisa galvenās lustes. Sanākušajiem bija iespēja gan uzzināt par gaidāmo saulgriežu tradīcijām un parašām, gan klausīties, līdzdziedāt un līdzdancot, vērojot uz skatuves kāpušos ansambļus un kolektīvus, kuru vidū bija pūtēju orķestris „Rīga” tautas deju kolektīvi – „Dancis”, „Teiksma”, „Saime”, kā arī mazie dejotāji – „Dancītis” un „Bitīte”, jauktie kori no Rīgas – „Aura”, „Balsis”, „DeCoro”, „Laimas muzykanti” no Daugavpils un folkloras kopa „Atštaukas” no Liepājas.
Tie, kurus vērošana nevilināja, varēja iesaistīties andelēšanā, iespējams, arī kaut ko par skaistām acīm vai ar salijušu un žēlīgu paskatu nokaulējot. Taisnības labad jāpiebilst, ka tirgus norisinājās ne vien pašā laukumā, bet aptvēra arī tam tuvāko ieliņu tīklu.
Tirdziņā bija rodami tradicionāli šī laika produkti, pamatā iekšķīgi lietojami labumi – siers, pīrādziņi, alus un nu jau par tradīciju, liekas, kļuvusi arī pēperkoku cepšana uz visiem svētkiem, tiklab ziemā, kā vasarā.
Jāņu zāles un vainagi arīdzan nav nekāda stabilā un laika gaitā nemainīgā vērtība. Līdzās tradicionālajām margrietiņām un ozolzariem manāms arī kas ekstravagantāks. Šogad, kā rādās, modē nākušas no šampanieša vai vīna pudeļu korķiem stiķētas galvasrotas (bail domāt, ko tas prasījis no meistariem...). Mazliet mulsinoša gan ir šāda vainagu iegāde trīs dienas pirms svētkiem, jo mūsu senči jau arī ar puķu vainadziņiem uz vienas auss ik dienu riņķī neskraidīja. Padarot tradīciju par komerciju, sanāk tāds mazliet paviršs noskaņojums – ai, nu, svinam tagad, nav ko gaidīt.
Lina sedziņas, somiņas un dvielīši, lupatu deķi un paklāji, koka karotes, svilpītes un rotaļlietas, sudraba un dzintara rotas, zaļas un zilas alus krūzes, ko tukšot pa trim, un, kontrastam, – pat bārbiju kleitas ir piedāvājumā. Krāsaino kņadu neizjauc pat lietusgāzes, tikai papildina – virs galvām atveras košie lietussargi...
