No pulksten 12.00 līdz 17.00 te norisinājās gan tirgošanās, gan seno amatu lūkošana, jo Zāļu diena bija kā noslēdzošais posms Amatu dienu ciklam, kas kopš pagājušā gada decembra reizi mēnesī notika muzejā, iepazīstinot visus interesentus ar puzuru veidošanu, jostu aušanu sveču liešanu, olu krāsošanu un citām derīgām prasmēm, ieskaitot tādu neatņemamu pilsētas promenādes daļu kā ganos iešanas iemaņas.
Pēcpusdienas lietusgāzes sadzina visus līgotājus nojumēs, kur jostu pīšana, medus burciņu ķepsēšana turpinājās, salijušas plāna vidū palika vien bruņas un līdzās tām kāds jaunmodīgāks braucamrīks.
Kā zināms, latviešiem kārtīga strādāšana iet rokrokā ar kārtīgu mielošanos. Mārtiņam Sirmajam lietus netraucēja ne druskas, kopā ar draugiem viņš rosījās zem nojumes pagalma vidū. Lietū uz uguns lēni čurkstinājās kāds jēriņš, tam līdzās papirka un vēl pāris koši dārzeņi mainīja savas aprises uz grila.
Ikviens, varonīgi lietu pārcietušais, dubļu taciņu mērojušais, kārdinošās smaržas pievilinātais, no ēdienmeistara rokām saņēma sudrabotu kartonplāksnīti ar svaigiem vai apceptiem dārzeņiem (gurķi, paprika un biešu lapas), gaļas gabaliņiem un, protams, neatņemamu jebkura ēdiena sastāvdaļu – kārdinoši košas, violetas un dzeltenas atraitnītes...
Domājams, šīs „mājas” otrā pusē mītošajiem nemierīgs naktsmiegs tika garantēts, jo kārdinošā smarža, kas pavadīja visu šo rosību, neizzuda vēl ilgi.
