Izklausās jau skaisti, tomēr ko gan mēs, vidējie latvieši, zinām par šo tālo Āfrikas valsti. Ja godīgi, tad arī man ilgu laiku Āfrika asociējās ar vietu, kur dzīvo kaut kādas tautiņas, kas pārsvarā nodarbojas ar karošanu, banānu ēšanu, bet kad to nav, tad apēd kādu brāli vai māsu. Skolā mācoties uzzināju, ka arī viņiem ir savas valstis un dažviet ir pat elektrība, bet vēlāk man pastāstīja, ka ne vienmēr banāni ir pieejami, bet daudzas ciltis nemaz nav kanibāli un brāļus un māsas neēd, tāpēc daudzviet valda bads.
Āfrikā uzskata, ka pie tās problēmām ir vainojami bālģīmji un ja godīgi, tad lielos mērogos skatoties tā arī ir. Āfrikas vēsture ir gana sarežģīta un Ruanda ir tikai viens, bet gana spilgts piemērs uz šī fona. Pirms uzradās rietumu „vērtības”, pamatiedzīvotāji, kurus veidoja Huti un Tva ciltis mierīgi dzīvoja savā zemītē. 15. gadsimtā šo teritoriju iekaroja Tutsi cilts, kura izveidoja feodālu sistēmu. Hutiem paziņoja, ka viņiem tagad jāpakļaujas, bet Tva, kas bija mazākā no ciltīm automātiski nokļuva „šestaku” slānī un turpmāk viņus izmantoja kā lēto darbaspēku.
1857.gadā kāds uzņēmīgs britu virsnieks Džons Speke apciemoja šo pasaules nostūri. Viņš bija pirmais baltais Ruandas teritorijā. Ko viņš šeit darīja, īsti nav zināms, bet vizītes/ekspedīcijas oficiālais mērķis bija atrast Āfrikas vidienes lielos ezerus. Droši vien viņš cerēja, ka iezemiešiem patiksies stāties Lielbritānijas karalienes pavalstniecībā. Bet nekā, jo 1895 gadā nepateicīgie vietējie stājās t.s Otrā reiha, jeb Vācu impērijas paspārnē. Tas gan neliedza fričiem vietējos ekspluatēt mazāk nekā to darīja pārējās koloniālās valstis. Pēc pirmā pasaules kara vācieši zaudēja savas kolonijas un Ruandā ieradās beļģi. Bet nekas nemainījās, jo beļģiem, attiecībā uz demokrātiju Āfrikā, attieksme bija vienaldzīga. Lai nebūtu daudz jāķēpājas par galvenajiem pasludināja Tutsi, bet pārējiem vajadzēja turpināt tradīciju būt par zemāko slāni. Tā kā zemākajam slānim tas piegriezās, tad tie gribēja iekaustīt beļģus, tomēr cieta Tutsi, jo tie bija aizsniedzamākie. Jaunieši, kuri negribēja visā tajā iesaistīties, savāca savas mantas un tāpat kā mūsdienās latvieši dodas uz Īriju, devās uz kaimiņvalstīm – Kongo un Ugandu.
Pēc otrā pasaules kara Ruanda kļuva par ANO pārvaldībā esošu teritoriju, kuru administrēja tie paši beļģi. 20.gadsimata otrā puse Ruandā bija sevišķi spraiga, jo 1959. gadā karali Mutaru III noslepkavoja. Viņa jaunākais brālis Kigels V 1961.gadā bija devies tikties ar ANO ģenerālsekretāru, kad Domeniks Mbonjumutva (Žetons tiem, kas izlasa ar pirmo piegājienu.) ar Beļģijas valdības atbalstu valstī uztaisīja apvērsumu. Līdz ar to tika gāzta ieilgusī Tutsi cilts vara. Gadu vēlāk, 1962.gada 1.jūlijā Ruanda kļuva par neatkarīgu valsti. Bet ar to viss nebeidzās. Tutsi jutās apkaunoti un 1990.gadā viņu izveidotā Ruandas Patriotiskā Fronte no Ugandas iebruka Ruandā. Iesāktais pilsoņu karš ievilkās, bet tā kā daudzi civiliedzīvotāji nevēlējās iesaistīties konfliktā, jo uzskatīja, ka nevienas puses uzvara neko nemainīs, tad abi spēki sāka izrēķināties ar mēreni domājošajiem civilistiem.
1994.gada trijos mēnešos nogalināja tik daudz, ka pat nespēja saskaitīt. Kopējais bojā gājušo skaits tiek lēsts no 500 000 līdz pat 1 000 000. Uz visa šī pasākuma pamatīgi uzvārījās rietumi: Franči noandalēja lērumu ar mīnmetējiem, bet britu militārā ekipējuma ražotājkompānija Mil-Tec corporation Ltd. par 4,8 miljoniem Hutiem pārdeva ieročus un munīciju. Notikumi Ruandā radīja pamatīgu bēgļu krīzi visā Centrālajā Āfrikā, jo no šādas vietas visi muka pēc iespējas ātrāk prom.
Šobrīd situācija Ruandā ir samērā stabila – nevienu bez iemesla neslepkavo nost un kā vēsta interneta dzīles, tad šeit pat ir tā saucamā „brīvā prese”. Ruandas galvenie ienākumi ir no tējas un kafijas eksporta. Daudzi nodarbojas arī ar puķu audzēšanu un kalnos rok koltānu, kuru mēs varam sastapt savos „mobiļņikos” un „laptopos”. (Tā vismaz apgalvo tie, kas zina.) Vietējie cenšas attīstīt tūrisma biznesu, kas arī sāk veiksmīgi izdoties. Tomēr vēl joprojām aptuveni 60% iedzīvotāju dzīvo nabadzībā, bet 10-12% cieš badu. Valstī ir 3 oficiālās valodas kinjarvandu, angļu un franču. Valsts platība ir 26338 kvadrātkilometri – nu akurāt gandrīz trīs reizes mazāk nekā mūsu pašu Latvijā. Toties cilvēku gan tur ir vairāk – pāri par 9 miljoniem, diemžēl ļoti liels skaits slimo ar AIDS.
Nu tad tā tautieši: krājam naudu un braucam ciemos uz Ruandu – tagad, ja kas notiks, mūs varēs no turienes izpestīt krietni ātrāk.