Dūdu un bungu grupas „Auļi” jaunā albuma „Auļos ...” prezentācijas pasākums

Auļi ir dibināti 2003.gadā. To sastāvā ir 9 puiši un viena meitene - igauniete. Visi viņi, tāpat kā citi radošie cilvēki darbojas visdažādākajās sfērās. Starp viņiem ir profesionāls karavīrs, kurš dodas misijās gan uz Irāku, gan Afganistānu, gan fotogrāfs, bet visus viņus vieno interese par Seno baltu kultūru un mūziku. Grupa pati pēta senās spēles tehnikas gan dūdām, gan bungām. Grupai ir Baltijā lielākās celma bungas. “Auļi” ir radošos meklējumos mūzikā, viņi nepieturas pie ortodoksālas folkloras, bet veido pašsacerētus skaņdarbus un aranžē jau senas melodijas jaunās skaņās. Šeit nevar neko pārmest, pat ja mēs tā gribētu, jo folklora ir veidojusies anonīma un katrs tai pieaudzēja jaunu zaru. Folklora ir tauta un tauta aug un ar tautu aug folklora. Un varbūt kādreiz arī “Auļu” jaunradītās melodijas kļūs par folkloru.

„Grīvas mēbelēs”, kā zinām ir notikuši jau daudzi labi pasākumi. Šī vieta nav stratēģiski izdevīga, bet toties neatrodas arī bezgala tālu no centra. Šeit ir viena laba lieta, plašums, daudz lielāks nekā „Melnajā piektdienā”. Auļi ir ļoti veiksmīgi izvēlējušies telpas, jo mūra siena, kas ir aiz viņiem, uzstāšanās laikā ļoti veiksmīgi sasaucas ar viduslaikiem.
Bet nu - pa visu, pa punktiem.

„Grīvā” sanākuši daudz ļaužu. Protams, šeit ir jau sen neārstējami slimie senās kultūras cienītāji un ir arī tikko saslimušie. Man ir patīkams pārsteigums satikt elektroniskās mūzikas fanu šajā pasākumā. Kad es uzdodu jautājumu: „Kā, Tu arī še? Es gan domāju, ka tev tikai bīts ķer...”. Skan skarba atbilde: „Es arī domāju, ka Tu esi aprobežots”. Tad man tiešām prieks ieplūst sirdī, jo laikam kaut kas notiek, ļaudis, kuri agrāk baudīja tikai sintētiku, beidzot atgriežas pie kaut kā dabiska un enerģētizējoša - bez guaranas.

Tiek izteikta pateicība atbalstītājiem, kuru palīdzības dēļ ir arī tapis šis albums un video. Un arī atbalstītāji ir diezgan savdabīgi, kā piemēram – Rimi, Latvijas aizsardzības ministrija un vēl interesantas firmas, par kurām tiešām ir jābrīnās. Bet apsveicami. Kaut kas mainās? Tiek izteikta pateicība arī Sonorai Vaicei, kura piedalījās ierakstā.

Un tad tiek aicināti video vaininieki. Izcilais režisors Askolds Saulītis un animācijas autors Mikus Čavarts. Operators Uldis Jancis.

Tad jau tiek aizvilkti aizkari un uz ekrāna parādās pirmie kadri. Krāsas ļoti patīkamas, visa grupa atrodas tumšā telpā, bez nekāda otrā plāna, kamera slīd pār mūziķu sejām un instrumentiem. Bet spēle ir tik spēcīga un izteiksmes mainīgas, ka nav vajadzīgi nekādi trešie plāni un dekorācijas. Reiz pa reizei filmēto dzīvo spēli pāršķeļ animācija ar jātnieku, kurš jāj caur mežiem, pār kalniem. Simbolisms, bezgala daudz seno latvju zīmju. Arhetipiski tēli, vilki, kraukļi, ozols - ceļš uz debesīm. Saules meitiņa, Dievi. Krāsas gan tādas indīgas, nelatviski spilgtas, neona zaļš, gaiši zils. Tas gan nedaudz kontrastē ar filmēto materiālu, vispār video un animācija nesavienojas, nav pārplūšanas vienā otrā. Bet ko te kritizēt, ir arī diezgan spēcīgi kadri, jums pašiem jāredz.

Tad jau kāpj uz skatuves paši „Auļi”. Pirmie ir bundzinieki, kuri uzreiz metās spēcīgā ritmā. Atvēzējas un sāk zvetēt. Tās jums nav yamahas bungas, bet gan stumbra bungas. Spēcīgs skaņas vilnis cauršauj mani un vēderā sāk kņudēt. Blakus stāvošais matainis sāk kliegt kā meitene. Ir, ir. Tie ir viņi. Milzu ēnas laiza griestus, kur rēgaini tēli vicina rokas. Vai diez spēlē viņi, varbūt tie ir Pērkona dēli? Un tad nāk seši dūdinieki un nostājās kā kareivji pirmajā rindā, lai ar skaņas pīķiem uzdurtu mūs. Vēl ir arī ģīgas spēlmanis. Instrumenta, kurš izdod ne sliktākas skaņas kā basģitāra.

Publika šūpo galvas un pamazām jau miesas. Auļi spēj cilvēkus atdzīvināt, jo šie ritmi ir no senatnes, šajos ritmos ir pirmatnējā cilvēka enerģija – patiesā, vitālā cilvēka enerģija. Un, ja skatāmies apkārt, tad šeit arī ir veselā jaunatne un tautas garīgi stabilākā daļa, jo senatnē nav mīksti pamati, kā tagad. Tie, kuri balstās uz nākotni ir vāji cilvēki, kurus salauzt ir spēkā ik vienam. Bet „Auļi” ir zāles pret mūsdienu vājprātu. Tiek nospēlētas tādas dziesmas kā „Līkais”, „Tec saulīte” un daudzas citas.

Banketa galds varēja gan būt latviskāks. Atkal kanapē, rokfora siers, kamambērs un citi rietumu „draņķi”- delikateses. Toties visu atsvēra „Lāču” maize, kuru varēja baudīt kā kūku, pašu par sevi. Un nācās man ar grūtībām atraut fotogrāfu no šīs nodarbes.

Meklējiet disku un šoreiz arī nopērciet legālo versiju, jo jāciena tomēr īsta māksla.