Ričij, kā iesākās tavs Jaunais gads?
Ļoti labi, klusi kopā ar draugiem. Lai gan es šīm svinībām nepiegriežu daudz uzmanības, jo mans pulkstenis strādā nedaudz savādāk. Jaunais gads – tā ir tikai viena no gada dienām.
Saprotams, jo daudz uzmanības tev prasa skatuve!
Jā, mums pagājušajā gadā bija daudz koncertu. Arī šogad mēs koncertēsim Eiropā, tad dosimies atpakaļ uz Ziemeļameriku, bet tūri noslēgsim Dienvidamerikā. Tik daudz kas ir ieplānots, un man tas patīk!
Kā Tu izvairies no rutīnas, kas ir iespējama tik garas tūres laikā, kad koncerti ir gandrīz katru dienu?
Jā, tas ir piņķerīgi, jo šīs tūres plāns ir daudz ciešāks nekā iepriekšējās. Daudz uzmanības ir jāpievērš sev. Tā kā es arī dziedu, manām balss saitēm ir liela slodze, tāpēc ir pietiekami daudz jāatpūšas un jāzina, kā sevi nepārmocīt.
Vakar jūs spēlējāt Lietuvā.
Jā, tas bija labs koncerts un pirmais, ko es spēlēju ar savu jauno grupu! Mūziķu maiņa ļauj mūzikai saglabāt svaigumu. Es domāju, ka vēlākais pēc divām nedēļām mēs būsim lieliski saspēlējušies.
Cik ilgs laiks Tev ir vajadzīgs, lai atrastu kopēju muzikālo valodu ar jauniem grupas biedriem?
Kā kuru reizi. Dažreiz tas notiek ātri. Atrodoties šo cilvēku sabiedrībā, tu iepazīsti viņu paradumus un personības. Šī individualitāte atspoguļojas arī mūzikā. Četri vai pieci koncerti un mēs jutīsimies pavisam ērti viens otra sabiedrībā. Protams, lai saspēlētos ir vajadzīgs laiks, un šo kopējo sajūtu var iegūt tikai, spēlējot dzīvē – koncertos. Tikai uz skatuves var pa īstam saprast, kas izdodas un ko vajadzētu mainīt.
Vai Tu jūtu atšķirību, kad spēlē kopā ar draugu vai kopā ar kolēģi?
Tā īsti nav mana situācija, jo es spēlēju mūziku visu laiku. Kad esmu kopā ar saviem draugiem, es negribu spēlēt. Lai gan es tomēr spēlēju ar draugiem... Tūres grupa kļūst par maniem draugiem. Kad tūre noslēdzas, mēs atgriežamies mājās - ikdienas dzīvē. Tad tie ir pavisam citi cilvēki, ar kuriem es komunicēju.
Bet kontakti taču tiek saglabāti?
Tas varētu šķist dīvaini, bet nē, netiek saglabāti. Mēs kopā ierakstām albumu, pie kura esam strādājuši dienu no dienas, bet pēc tam mūsu ceļi šķiras. Un tā tas notiek visu laiku.
Tu esi saspēlējis ar lielām zvaigznēm, varbūt vari pastāstīt kādu interesantu stāstu!
Man bieži tiek jautāts par stāstiem, jo esmu spēlējis ar tik daudz mūziķiem. Varbūt tas ir dīvaini, bet es šiem notikumiem nepievēršu daudz uzmanību. Manas atmiņas ir saistītas ar mūzikas radīšanas procesu un manām dziesmām.
Dzīve tevi nemitīgi saved kopā ar dažādiem cilvēkiem, no kuriem tu vari mācīties. Ko es vienmēr esmu uzsvēris – ja atrodies savos muzikālās attīstības gados, ir ļoti svarīgi izmantot iespēju spēlēt kopā ar pieredzes bagātākajiem. Tiem, kuri ir vairāk ceļojuši, izdarījuši un visvairāk zina. Tieši šis fakts man pašam visvairāk ir bijis visnoderīgākais. Kad man bija 15 gadi, es spēlēju kopā ar desmit gadus vecākiem mūziķiem. Tādejādi es mācījos ātrāk par saviem vienaudžiem.
Kad, tavuprāt, ir īstais laiks, lai novērtētu ģitāristu kā personību?
Svarīgākā lieta, kas ir jāsaprot – ģitāra ir instruments, ar kuru izpaust savu personību. Katras no mums ir personība. Ģitāristam jūtas droši par savu personību, un instruments ir jāpārzina tā, lai caur to varētu sevi radoši izpaust – tāds ir man ieteikums!
Foto: Zaiga Kediņa
