Mākslinieka iesildītāji latviešu progresīvā roka grupa „Holly Lamb” bija vakara smagākais un ekspresīvākais priekšnesums. Cilvēkiem, kuri ar progresīvo rokmūziku ir uz „jūs” šķita pārsteidzošs dziesmu garums, kas pārsniedza desmit minūtes. Šovakar šie episkie skaņdarbi bija īstajā vietā, jo Ričijs kavējās tehnisku problēmu dēļ. Mūsu ceļi, valdošie laika apstākļi nebūt nav labvēlīgi mūziķiem, kuru dzimtene ir viens no ASV saulainākajiem štatiem.
Nedaudz izspūris un šķietami samiegojies, bet Kocens tomēr ir sagaidīts! Kopā ar vēl diviem ritma sekcijas vīriem, ar kuriem kopā Ričijam šis bija tikai otrais koncerts, viņš pacietīgos klausītājus ieved soulmūzikas pasaulē, kuru izskaistina dažādi rokmūzikas un džezroka elementi. Un dziesmu garums nebūt nekļūst īsāks, vien vairāk klasisku kanonu ieturēts. Ģitārista balss skanējumam piemīt soulmūzikai raksturīgs aizsmakums, kas dažādu noskaņu un dinamikas ziņā nebūt neatpaliek no Fender ģitāras harmoniju daudzveidības. Šis ir koncerts ausīm, ja vien neskaita dāmu sajūsmu par ģitārista lieliskajiem matiem un figūru.
Gaidītajai līdzi dziedāšanai atsauca daži – paši lielākie fani, bet pārējie klausītāji ir citu ovāciju radītāji, kas ierasti visskaļākie kļūst tieši uz koncerta noslēgumu. Šķiet, šajā vakarā vislipīgākā dziesma bija „You can’t save me”, kurā mazais bieži atkārtotais vārdiņš „f*ck” mums tobrīd noskaņas ziņā ir visatbilstošākais.
Foto: Vladislavs Punculs
